Jau 2 gadus esam precēts pāris. Ir gājis visādi. Pirmo gadadienu pavadījām katrs savā pasaules stūrī, bet šogad esam kopā un tas mani priecē.
Vīrs cenšas būt jauks un mīlīgs un tas ir labi, jo pēdējo dienu nesaprašanās ir ņēmušas virsroku it visā, BET ne dienā, kad MĒS paliekam vecāki.
Vakar kā naglai uz galvas saņēmu mammas sūtīto paciņu un ilgi gaidītos bilžu diskus. Apskatīju tos visus un manī radās neliels pārdomu mirklis - cik ļoti svarīgs šis cilvēks man bija, cik ļoti es turējos un centos, lai esam kopā, bet tagad esot te ikdienas rutīnā uztveru kā pašsaprotamu..un tā nedrīkst.