Šodien nolēmu jums parādīt nedaudz no mūsu ikdienas..respektīvi, Džose jau atkal izrakusi kleitu no skapja un dikti dikti priecājas par to.
 |
Showing posts with label Pārdomas. Show all posts
Showing posts with label Pārdomas. Show all posts
Josy say pretty - "pwittyyyyyy"
Šodien nolēmu jums parādīt nedaudz no mūsu ikdienas..respektīvi, Džose jau atkal izrakusi kleitu no skapja un dikti dikti priecājas par to.
Paldies visiem par vārda dienas apsveikumiem! Kas interesanti vārdadienā saņēmu vairāk apsveikumus kā dzimšanas dienā pāris nedēļas atpakaļ, tieši Maximas epopejas laikā, un tas ir pilnībā saprotams.
Šodien gribēju nedaudz padalīties ar pēdējā laika aktualitātēm iekš Mejas pasaules(varētu domāt, ka man ir personības dalīšanās vai kas tamlīdzīgs, hahaaa).
2004.gadā absolvēju mākslas skolu, tad 2006 gadā iestājos Rīgas dizaina un mākslas vidusskolā un pēc pirmā pusgada pametu un aizgāju.
Tas bija viens no grūtākajiem lēmumiem, jo man patika tur būt, ja vien finansiāli to būtu spējusi atļauties, bet bez jebkāda atbalsta 15 gadīgs skuķis to nevar pavilkt viens pats uz saviem pleciem.
Tā nu tagad 7 gadus vēlāk es sāku atkal domāt par to, ka ir laiks atgriezties un darīt to, kas sirdij tuvs. Es īsti nezinu kāpēc es to nedarīju uzreiz pēc vidusskolas, bet prātā kaut kāds apjukums un apkārtējo spiediena vadīta devos pavisam citā virzienā.
7 gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai aizmirstu vispār kā skicēt, kā tonēt un kā vispār radīt ko skaistu, bet lēnā garā prātā atgriežas vecās zināšanas, lai gan vienmēr, ja kas jāzīmē, tad viss vienmēr ir ticis zīmēts perspektīvā, pat parasts kubiks..ehh ja reiz tas ir sistēmā, tad to nekas nevar izdzēst.
Tagad domājot par mākslas skolas atzīmēm un manu attieksmi, un to cik nolaidīgi izturējos pret diplomdarbu, jo tas patiešām bija tjap-ļap uz ātru roku, vēlos lai man būtu iespēja atgriezties laikā un iespert pašai sev pa pakaļu, jo kur tad ir visi tie "'čomi", pilnīgi nekur, tur kur bija tad, ir arī tagad.
Esmu pabeigusi visus mazos kursiņus on-lain'ā savam priekam un tagad domāju, ka ir laiks iestāties īstā dizaina skolā, kas to zin var jau būt arī nolemšu, ka "aij, nav jau nemaz arī tādas vajadzības" , bet pagaidām domāju par to laiku un atceros kā katru piektdienu pēc skolas ātri devos mājās, uzkodu kādu sviestmaizi, salasīju savas mantiņas un devos uz mākslas skolu un zīmēju, gleznoju līdz 8 vakarā, tad atkal sestdien cēlos 7 un 9 no rīta jau sēdēju pie sava molberta un darbojos, tas laiks bija patiesi jauks, jo apkārt bija interesanti cilvēki, interesantas sarunas un nodarbes, kas mūs visus vienoja. Kopā smējāmies un raudājām, visādi gāja, visiem mums trīcēja rokas un kājas diplomdarba aizstāvēšanā, tas bija patiesi aizraujošs laiks. Man šķiet tā īsti neviens par to neko daudz nezin, neesmu arī pati neko stāstījusi, bet teikšu tā, tas ir laiks ko atceros ar patīkamām emocijām, pat visu to "nīgrēšanu" un pukstēšanu.
Tāpēc Paldies mammai, ka spieda, grūda un neļāva pamest, jo tagad man ir oficiāls diploms ar ko varu lepoties.
Šodien gribēju nedaudz padalīties ar pēdējā laika aktualitātēm iekš Mejas pasaules(varētu domāt, ka man ir personības dalīšanās vai kas tamlīdzīgs, hahaaa).
2004.gadā absolvēju mākslas skolu, tad 2006 gadā iestājos Rīgas dizaina un mākslas vidusskolā un pēc pirmā pusgada pametu un aizgāju.
Tas bija viens no grūtākajiem lēmumiem, jo man patika tur būt, ja vien finansiāli to būtu spējusi atļauties, bet bez jebkāda atbalsta 15 gadīgs skuķis to nevar pavilkt viens pats uz saviem pleciem.
 |
7 gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai aizmirstu vispār kā skicēt, kā tonēt un kā vispār radīt ko skaistu, bet lēnā garā prātā atgriežas vecās zināšanas, lai gan vienmēr, ja kas jāzīmē, tad viss vienmēr ir ticis zīmēts perspektīvā, pat parasts kubiks..ehh ja reiz tas ir sistēmā, tad to nekas nevar izdzēst.
Tagad domājot par mākslas skolas atzīmēm un manu attieksmi, un to cik nolaidīgi izturējos pret diplomdarbu, jo tas patiešām bija tjap-ļap uz ātru roku, vēlos lai man būtu iespēja atgriezties laikā un iespert pašai sev pa pakaļu, jo kur tad ir visi tie "'čomi", pilnīgi nekur, tur kur bija tad, ir arī tagad.
 |
Tāpēc Paldies mammai, ka spieda, grūda un neļāva pamest, jo tagad man ir oficiāls diploms ar ko varu lepoties.
 |
Patiess prieks, jo decembris ir jau klāt. Pēdējais gada mēnesis, pēdējā iespēja šo gadu padarīt par patiesi labu un izdevušos gadu. Šodien devāmies melnās piektdienas šopingā, pāris nieki Džoannai un BEIDZOT arī man kas ticis - ilgi gaidītā ziemas jaka un ikdienas vajadzību fotoaparāts, nekas nopietns, patiešām tikai ikdienas nieciņu notveršanai.
Vislielākais prieks, par ziemas jaku, jo te Tenesī jau palicis tik auksts, ka nemaz negribas doties ārā, bet nu mūs neatturēs vairs it ne kas doties ik dienas pastaigās..gluži kā vecajos, labajos laikos. Jauki!
Runājot par Džoannu esmu ļoti priecīga, jo nu matu garums sasniedzis apmērus, kad var sasiet divas mazas cūkastītes, tad Džosīte jau izskatās patiesi kā īsts pieaudzis bērns nevis mazulis un tas manī rada divējādas sajūtas, prieku, jo jauns posms mūs sagaida un skumjas, jo nu Džose vairs nav nekāda sīkaļa. Tik neatkarīga palikusi, vairs mammu nevajag vispār, matus ķemmē pati, ēd pati, ģērbjas pati, tas jau nekas, ka viss otrādiņ, bet Džosei tas nemaz netraucē, veikalā aizskrien un pazūd.
Veikalos jau skan Ziemassvētku mūzika, virtuvē smaržo mandarīni, ir svētku sajūta. Ar nepacietību gaidu, kad uzstādīsim un izdekorēsim savu eglīti. Kā jau zināms, mums šie svētki kā ģimenei ir pirmie, tāpēc gribas, lai būtu vēl īpašāk. Satraukums kā bērnībā - eglīte mirdz, actiņās prieks, satraukta sirds, tieši tā ir šogad, bērna prieks un satraukums, sen nav justs nekas tik patiess par šiem svētkiem.
Plānoju jau bumbuļu un virteneņu krāsas, ēdienu receptes un filmu sarakstu, jo mēs nelietojam TV kabeli, bet gan Netflix un Hulu Plus, gribas, lai ir skaisti, mājīgi un silti. Nemaz negribas, lai būtu grandiozi, drīzāk mīlīgi.
Vislielākais prieks, par ziemas jaku, jo te Tenesī jau palicis tik auksts, ka nemaz negribas doties ārā, bet nu mūs neatturēs vairs it ne kas doties ik dienas pastaigās..gluži kā vecajos, labajos laikos. Jauki!
Runājot par Džoannu esmu ļoti priecīga, jo nu matu garums sasniedzis apmērus, kad var sasiet divas mazas cūkastītes, tad Džosīte jau izskatās patiesi kā īsts pieaudzis bērns nevis mazulis un tas manī rada divējādas sajūtas, prieku, jo jauns posms mūs sagaida un skumjas, jo nu Džose vairs nav nekāda sīkaļa. Tik neatkarīga palikusi, vairs mammu nevajag vispār, matus ķemmē pati, ēd pati, ģērbjas pati, tas jau nekas, ka viss otrādiņ, bet Džosei tas nemaz netraucē, veikalā aizskrien un pazūd.
 |
Plānoju jau bumbuļu un virteneņu krāsas, ēdienu receptes un filmu sarakstu, jo mēs nelietojam TV kabeli, bet gan Netflix un Hulu Plus, gribas, lai ir skaisti, mājīgi un silti. Nemaz negribas, lai būtu grandiozi, drīzāk mīlīgi.
 |
Nu re mana dzimšanas diena vairs nav aiz kalniem, tāpēc arī jauns paskats šeit pat Mejas pasaulē.
Ko es daru šajās dienās? Strādāju, iespaidojos un priecājos.
Nākamais 24 gads būs pildīts ar daudz dažādiem interesantumiem, sākot jau ar izaicinājumiem pašai sev, papildinot ar mācību uzsākšanu, bodes oficiālo atvēršanas ballīti un citiem jaukiem notikumiem.
Paliec te ar "Mejas pirmajiem soļiem", jo drīzumā tiks izspēlēta burvīga balviņa par godu manai dzimšanas dienai.
Ko es daru šajās dienās? Strādāju, iespaidojos un priecājos.
 |
Paliec te ar "Mejas pirmajiem soļiem", jo drīzumā tiks izspēlēta burvīga balviņa par godu manai dzimšanas dienai.
 |
Ir mans mīļākais gada laiks - Novembris/Decembris. Pēdējie divi mēneši. Pildīti ar daudz domām, idejām un vēlmēm nākamajam gadam, pārdomas un jaunas ieceres. Nav kur steigties vēl šie paši jānodzīvo.
Ko lai saka..13 ir tāds "interesants skaitlis"priekš gada ko saukt par veiksmīgu.
Daudz gaismas piļu celts, ļoti daudz..bet ja ne tā, tad nekas vispār nebūtu sasniegts.
Tāpēc jau saka "DREAM BIG", lai vairāk "sanāktu".
Mans dzimšanas dienas mēnesis! Dominika dzimšanas dienas mēnesis un Džoannai jau 20 mēneši.
Pēc plikiem 4 mēnešiem mans bēniņš jau divgadnieks. WoW! Pa kuru laiku?
Laikam nu ir daudz lielāka vērtība, kad tas atspoguļojas bērnos, jaunās prasmēs un iemaņās un jau atkal jaunā drēbju un apavu kaudzē, jo vecās vairs neder.
.jpg) |
Es beidzot priecājos par dzīvi, tā nav perfekta, bet tā ir laba un ar to pietiek! Visu papildina sapņi, ambīcijas un centieni.
Ko sēsi, to pļausi..to teica mana mamma, kad kaut kas izvērtās ne tā kā gribēts.
Mācos pacietību. Pinterestā reiz uzskrēju plakātam ar tekstu: "Neatsakies no sapņa tikai laika dēļ, laiks paies tāpat".
Tieši tā!
Fingers crossed!
Raugos uz Jauno 2014 gadu ar gaišām domām.
Laiks tapināt jaunu bucket list!
 |
Arī Tenesī rudens klāt. Lapas birst un debess tumša un apmākusies. Kā reize īstais laiks doties pastaigā. Kā tad..es un mana paranoja.
Šodien pienāca rēķins no slimnīcas. Plānojām kādus $500 nu sliktākajā gadījumā $1000, bet $2000? Tā ir teju vai visa viena mēneša alga.
Man vispār nav saprotams kā, lai ko tādu nomaksā dotajā termiņā? Un tak teica, ja iemaksās kaut vismaz kādu summu, tad 70% off. Ja šos 70% norēķināja nost, tad cik izmaksāja visa padarīšana kopā? $10000?
Mums nav tādas naudas. Un tak ar apdrošināšanu un benefitiem un vēl tiem 70% off tāpat tāda summa.
Es nespēju atļauties te dzīvot.
Jau kādu laiku urbinu Dominika prātu par to, ka jāpārvācas uz Eiropu.
Tas taču ir pilnīgs neprāts.
Bail vispār domāt par dzemdībām šeit.
Esmu sašļukusi un nīgra. Tagad saprotu kāpēc te ir tik daudz nošļukušu, neveselīgu cilvēku. Kurš gan var atļautos maksāt tādas summas?
Cilvēki domā ka te viss baigi superīgi un nauda pati makā krīt. Nu ja paskaties kādas viņiem algas.
Par šo teikumu vien gribas paņemt katru aiz rokas un nolikt Amerikas viducī un teikt..nu rādi klasi, kā tu varēsi ar šo tik ļoti labo algu dzīvot uz urrā.
Latvijā šāda alga ir ļoti laba, normāla alga. Bet ne amerikā.
Veikalos salikta viena cena pie preces, bet tā ir bez nodokļa, kurš katrā štatā ir citāds, beigās pie kases samaksā $300 par pārtiku. Latvijā tāds daudzums pārtikas izmaksātu aptuveni 70 varbūt 80 latus.
Tie, kas saka man..nu tad skrien uz savu Eiropu..mana atbilde ir ak Dievs AR LIELĀKO PRIEKU, bet Dominiks mīl šo valsti un man gribas normālu ģimeni, tā nu es upurējos, bet jūsu FREEDOM OF SPEACH galīgi nedarbojas, jo tikko kā es atveru muti ir kāds, kurš braši cenšas to aizvērt.
Ak jūtīgie amerikāņi.
Jā, te m&m lielās pakas maksā lēti, kas Latvijā izmaksātu teju vai 10 latus. Vēl visādi mēsli par tādām cenām, ka acis žilbst. Bet paga paga..aizteci uz dārzeņu un augļu sekciju..Tad parunāsim par cenām.
Avokādo uz akciju 2 dolāri..varbūt kādreiz izdodas noķert 1.29, bet tas ir BEZ NODOKĻA. Gaļa garšo kā plastmasa, zivis vispār nav ēdamas, jo jādomā vai nav piešpricētas ar visādiem dranķiem. Un te ir atļauts rakstīt nepatiesību vai nerakstīt patiesību uz etiķetēm..ej nu sazin kādu indi tu sev kunģī gāz. Tad tu saslimsti un tev gribas būt veselam, sagrabini kādu centu un ej pie dokiem, šie tev atsūta rēķinu par sirds paklausīšanos un temperatūras izmērīšanu dupsī tādu, ka domā..ehh labāk būtu miris nost.
Jā, Latvijā nav fancy tehnikas kā filmās un ārstu attieksme ir kā loterijā, nekad nezini..var gadīties "labā diena" bet visticamāk tā ir sliktā.
Jā, te ir liela cilvēcība un visi viens otru "neīsti" mīl un ciena, visi viens otram māj ar rokām pat ja nepazīst un smaida un jautā kā tev iet, bet nevienam nerūp. Nevienu tava dzīve NEINTERESĒ. Tas ir žests kā Čau, kā iet..āaa labi, nu labi.
Ja, tu esi depresijā, vai noskumis..tā ir tava darīšana..tavs pienākums ir smaidīt un teikt hey how are you doing today doing good, how are you.
Ziniet, tad jau es labāk esmu nicīgu un riebīgu cilvēku vidē, jo tas vismaz ir patiesi. Patiesas dusmas, riebums un apnikums, nevis uzspīlēts smaids sabiedrībai, bet iekšā viss pušu plīst.
Vienīgais, kas man ļoti nepatīk ir tas, ka cilvēki, kuri šeit ne reizi nav bijuši ir tik ļoti zinoši tajā kā dzīve šeit notiek. Nevajag bārstīties viedokļiem par lietām, par kurām ir tikai lasīts, klausīts un redzēts TV.
Amerika nav mana sapņu zeme.
Man vispār nav tādas sapņu zemes.
Es tikai gribu to pie kā pierasts.
Pat ja Ķīnieši ienāks Latvijā un Krievu valoda būs galvenā..pat ja tā..es gribu sardeli, kura garšo pēc sardeles un pienu, kurš sarūgst, ja to nelieto, gribu pašceptas tortes un rosolu ar'
Gribu ziemassvētkus kā agrāk un dzimšanas dienu galdus kā kārtīgā Latviešu ģimenē.
Man šķiet ir pienācis laiks meklēt Latviešu produktus šeit Amerikā. Zinu tirgo čipsus un selgas cepumus. Jāmeklē.
P.S un jā, amīšu bērni spēlējas ar krutākām plastmasas spēlītēm,lietām un mantām..un kas par to? Bērni 5tajā klasē neprot lasīt un darīt lietas ko nabagie Latviešu bērni prot. Tik daudzi amīši pērk mūsu nabago vienkāršo dzīvi par lielu, bargu naudu.
Šī pārvākšanās un dzīve te man ir atklājusi cik patiecībā vienkārša es esmu. Jā man patīk šopings un smukas drēbes, uzcirsties un aiziet uz bāriņu, uzraut kādu danci un tā, bet cik ilgi tu tā vari.
Manā izpratnē normāla dzīve ir laukos. Gudros laukos!
Spēj novērtēt, tikai tad, kad tas jau ir prom.
Šodien pienāca rēķins no slimnīcas. Plānojām kādus $500 nu sliktākajā gadījumā $1000, bet $2000? Tā ir teju vai visa viena mēneša alga.
Man vispār nav saprotams kā, lai ko tādu nomaksā dotajā termiņā? Un tak teica, ja iemaksās kaut vismaz kādu summu, tad 70% off. Ja šos 70% norēķināja nost, tad cik izmaksāja visa padarīšana kopā? $10000?
Mums nav tādas naudas. Un tak ar apdrošināšanu un benefitiem un vēl tiem 70% off tāpat tāda summa.
Es nespēju atļauties te dzīvot.
Jau kādu laiku urbinu Dominika prātu par to, ka jāpārvācas uz Eiropu.
Tas taču ir pilnīgs neprāts.
Bail vispār domāt par dzemdībām šeit.
Esmu sašļukusi un nīgra. Tagad saprotu kāpēc te ir tik daudz nošļukušu, neveselīgu cilvēku. Kurš gan var atļautos maksāt tādas summas?
Cilvēki domā ka te viss baigi superīgi un nauda pati makā krīt. Nu ja paskaties kādas viņiem algas.
Par šo teikumu vien gribas paņemt katru aiz rokas un nolikt Amerikas viducī un teikt..nu rādi klasi, kā tu varēsi ar šo tik ļoti labo algu dzīvot uz urrā.
Latvijā šāda alga ir ļoti laba, normāla alga. Bet ne amerikā.
Veikalos salikta viena cena pie preces, bet tā ir bez nodokļa, kurš katrā štatā ir citāds, beigās pie kases samaksā $300 par pārtiku. Latvijā tāds daudzums pārtikas izmaksātu aptuveni 70 varbūt 80 latus.
Tie, kas saka man..nu tad skrien uz savu Eiropu..mana atbilde ir ak Dievs AR LIELĀKO PRIEKU, bet Dominiks mīl šo valsti un man gribas normālu ģimeni, tā nu es upurējos, bet jūsu FREEDOM OF SPEACH galīgi nedarbojas, jo tikko kā es atveru muti ir kāds, kurš braši cenšas to aizvērt.
Ak jūtīgie amerikāņi.
Jā, te m&m lielās pakas maksā lēti, kas Latvijā izmaksātu teju vai 10 latus. Vēl visādi mēsli par tādām cenām, ka acis žilbst. Bet paga paga..aizteci uz dārzeņu un augļu sekciju..Tad parunāsim par cenām.
Avokādo uz akciju 2 dolāri..varbūt kādreiz izdodas noķert 1.29, bet tas ir BEZ NODOKĻA. Gaļa garšo kā plastmasa, zivis vispār nav ēdamas, jo jādomā vai nav piešpricētas ar visādiem dranķiem. Un te ir atļauts rakstīt nepatiesību vai nerakstīt patiesību uz etiķetēm..ej nu sazin kādu indi tu sev kunģī gāz. Tad tu saslimsti un tev gribas būt veselam, sagrabini kādu centu un ej pie dokiem, šie tev atsūta rēķinu par sirds paklausīšanos un temperatūras izmērīšanu dupsī tādu, ka domā..ehh labāk būtu miris nost.
Jā, Latvijā nav fancy tehnikas kā filmās un ārstu attieksme ir kā loterijā, nekad nezini..var gadīties "labā diena" bet visticamāk tā ir sliktā.
Jā, te ir liela cilvēcība un visi viens otru "neīsti" mīl un ciena, visi viens otram māj ar rokām pat ja nepazīst un smaida un jautā kā tev iet, bet nevienam nerūp. Nevienu tava dzīve NEINTERESĒ. Tas ir žests kā Čau, kā iet..āaa labi, nu labi.
Ja, tu esi depresijā, vai noskumis..tā ir tava darīšana..tavs pienākums ir smaidīt un teikt hey how are you doing today doing good, how are you.
Ziniet, tad jau es labāk esmu nicīgu un riebīgu cilvēku vidē, jo tas vismaz ir patiesi. Patiesas dusmas, riebums un apnikums, nevis uzspīlēts smaids sabiedrībai, bet iekšā viss pušu plīst.
Vienīgais, kas man ļoti nepatīk ir tas, ka cilvēki, kuri šeit ne reizi nav bijuši ir tik ļoti zinoši tajā kā dzīve šeit notiek. Nevajag bārstīties viedokļiem par lietām, par kurām ir tikai lasīts, klausīts un redzēts TV.
Amerika nav mana sapņu zeme.
Man vispār nav tādas sapņu zemes.
Es tikai gribu to pie kā pierasts.
Pat ja Ķīnieši ienāks Latvijā un Krievu valoda būs galvenā..pat ja tā..es gribu sardeli, kura garšo pēc sardeles un pienu, kurš sarūgst, ja to nelieto, gribu pašceptas tortes un rosolu ar'
Gribu ziemassvētkus kā agrāk un dzimšanas dienu galdus kā kārtīgā Latviešu ģimenē.
Man šķiet ir pienācis laiks meklēt Latviešu produktus šeit Amerikā. Zinu tirgo čipsus un selgas cepumus. Jāmeklē.
P.S un jā, amīšu bērni spēlējas ar krutākām plastmasas spēlītēm,lietām un mantām..un kas par to? Bērni 5tajā klasē neprot lasīt un darīt lietas ko nabagie Latviešu bērni prot. Tik daudzi amīši pērk mūsu nabago vienkāršo dzīvi par lielu, bargu naudu.
Šī pārvākšanās un dzīve te man ir atklājusi cik patiecībā vienkārša es esmu. Jā man patīk šopings un smukas drēbes, uzcirsties un aiziet uz bāriņu, uzraut kādu danci un tā, bet cik ilgi tu tā vari.
Manā izpratnē normāla dzīve ir laukos. Gudros laukos!
Spēj novērtēt, tikai tad, kad tas jau ir prom.
 |
Šodien Džose tika pie saviem TennCare benefitiem, kuri viņai kā amerikas pilsonei pienākas. Pirmdien TriCare un tad tip top uz Harton medical center iečekoties ar baby J #2.
Bijām aizbraukuši pie māsīcas Carolyn, kura dzīvo section8 mājās. Nu sajūta kā filmās, kad tūlīt kādi nigeri nobrauks garām un uztaisīs nelielu apšaudīti. Man ir paranoja dzīvot mūsu klusajā rajonā, bet tur es būtu vispār kā uz adatām. Un skat aiz žoga treileru parks. Filmās treileru parkus attēlo tādus nu neko, dzīvē izskatās kā kārtīgs bomžatņiks.
Galvenais, kas mani piesaistīja ciemojoties pie Carolyn'as bija tas kā Džose uzņēmās atbildību par mazo Pārkeru (8mēn). Uzmanīja un rotaļājās, stāstīja kā lietot telefonu un ja mazais rāpoja prom, tad ķeksēja atpakaļ aiz biksēm. Ehh sarkana palikdama cēla mazo Pārkeru un stibija atpakaļ uz sedziņu, bučiņas uz vaigiem un paijāja galviņu. Tas manī radīja stipru pārliecību, ka Džosīte būs lieliska māsiņa. Kas interesanti nemaz nepalika greizsirdīga, ja es vai Dominiks spēlējās ar mazo. Interesanti. Jau tagad Džose skaidri zina, ka puncī ir baby.
Sākām jau uztraukties, ka Džosīte nerunā nevienu vārdiņu un tad vienā brīdī sāka visu atkārtot, reizēm pazūd kāda galotne, bet Džose grāmatiņā jau māk parādīt uz bildītēm un nosaukt lietiņas, kuras viņa atpazīst. Krāmē krāsaino rimbuļu piramīdu tikai tā - no sākuma "pareizi" pēc tam pa savam. Mamma teica, ka es esot darījusi tāpat. Hehe. Bieži redzu savu raksturu Džoses izdarībās.
Augam un ar katru dienu paliek aizvien interesantāk.
Bijām aizbraukuši pie māsīcas Carolyn, kura dzīvo section8 mājās. Nu sajūta kā filmās, kad tūlīt kādi nigeri nobrauks garām un uztaisīs nelielu apšaudīti. Man ir paranoja dzīvot mūsu klusajā rajonā, bet tur es būtu vispār kā uz adatām. Un skat aiz žoga treileru parks. Filmās treileru parkus attēlo tādus nu neko, dzīvē izskatās kā kārtīgs bomžatņiks.
 |
Sākām jau uztraukties, ka Džosīte nerunā nevienu vārdiņu un tad vienā brīdī sāka visu atkārtot, reizēm pazūd kāda galotne, bet Džose grāmatiņā jau māk parādīt uz bildītēm un nosaukt lietiņas, kuras viņa atpazīst. Krāmē krāsaino rimbuļu piramīdu tikai tā - no sākuma "pareizi" pēc tam pa savam. Mamma teica, ka es esot darījusi tāpat. Hehe. Bieži redzu savu raksturu Džoses izdarībās.
Augam un ar katru dienu paliek aizvien interesantāk.
 |
Mans pēdējo dienu problēm-jautājums ir sekojošs: kurš ir ieviesis ideju, ka lielas krūtis ir foršas?
Tās ir neērtas, smagas un grūtas, tās visur bāžas un beržas un ļuminās kā stulbākas, tās sagādā tik daudz rūpju un raižu, tās jāpārbauda un jāčamda reizi mēnesī, tās jāuzmana, lai neizveļas no saturētāja un to īpašniecēm jācīnās ar skaudīgi, riebīgām replikām TĀ IT KĀ baigi lepotos ar savu nastu.
Es nesaku, ka "dēlis" ir baigi foršāk, bet labāk jau nedaudz par mazu, nekā nedaudz par lielu.
Un mana otra doma - Southport, NC. Ja esat redzējušas filmu "Safe Haven", tad noteikti zinat, ka šī ir filmas notikumu vieta. SKAISTA!
Filma jāskatās vēlreiz tikai sajūtū dēļ vien..ko sniedz šī burvīgā vide. Brauksim ekskursijā!
Tās ir neērtas, smagas un grūtas, tās visur bāžas un beržas un ļuminās kā stulbākas, tās sagādā tik daudz rūpju un raižu, tās jāpārbauda un jāčamda reizi mēnesī, tās jāuzmana, lai neizveļas no saturētāja un to īpašniecēm jācīnās ar skaudīgi, riebīgām replikām TĀ IT KĀ baigi lepotos ar savu nastu.
Es nesaku, ka "dēlis" ir baigi foršāk, bet labāk jau nedaudz par mazu, nekā nedaudz par lielu.
 |
Un mana otra doma - Southport, NC. Ja esat redzējušas filmu "Safe Haven", tad noteikti zinat, ka šī ir filmas notikumu vieta. SKAISTA!
Filma jāskatās vēlreiz tikai sajūtū dēļ vien..ko sniedz šī burvīgā vide. Brauksim ekskursijā!
|
Mana jaunākā aizraušanās - nakts ēšana.
Mhm
Nav ar ko lielīties, zinu jau zinu, bet pats dīvainākais, ka man kārojas zaļos salātus ar sieru un nedaudz vārītu olu. Pilnīgs trakums, bet puncis pilns ar vienu kārtīgu šķīvi pilnu ar zaļām lapiņām un pāris pilēm salātu mērcītes.
Esmu arī pasākusi dzīvot pēc eiropas laika. Pa dienu guļu kā lācītis, savukārt vakarā ir enerģija. Nezinu, kas tā par dīvainu ritma maiņu.
Skatos onlainā Ugunsgrēku. Haha
Mhm
Nav ar ko lielīties, zinu jau zinu, bet pats dīvainākais, ka man kārojas zaļos salātus ar sieru un nedaudz vārītu olu. Pilnīgs trakums, bet puncis pilns ar vienu kārtīgu šķīvi pilnu ar zaļām lapiņām un pāris pilēm salātu mērcītes.
 |
Skatos onlainā Ugunsgrēku. Haha
 |
Reizeem pienaak dienas, kad nemaz negribas no gultas liist laukaa, viss riebjas un shkjiet nekad nekas nenokaartosies.
Visvairaak saap, ja tavs beerninjsh ciesh saapes un tu neko nevari izdariit, lai atvieglotu situaaciju. Luudzies Dievu, lai vari panjemt visas beerna saapes uz sevi. Ir gruuti redzeet mazuli raudam lielaam asaraam kaa ozolziileem.
Pirmais celjojums uz Emergency Room. Rentgeni un dazjnedazjaadas paarbaudes, beerninjsh paarbijies un tas rauj sirdi gabalos. Dakteris saka - nav lauzta, nav arii izmezgjiita - sastiepta. Apseeja elastiigo saiti un teica 3 dienas noveerot, ja necelj rocinju jaaiet paarbaudiities otru reizi. Shkjiet to mums gan nevajadzees, jo mazaa jau leenaa garaa saak patureet sedzinju rocinjaa vai kam pieskarties, bet paarsvaraa tomeer darbojas ar otru, veselo rocinju.
Kaa tad mums sanaaca taa nonaakt ER - dusmiigais teetis paceela beernu aiz vienas rocinjas un klikt..cik tad tur vajag taadam mazinjam.
Protams, dusmaas notiek netiiraas veljas mazgaashana un teju vai shkjirshanaas "for good"
Attieciibas ir kaa uz nazja asmens, jo par sho ER muusu reekjins ir teju vai 1000 dolaari. Nu un miiljie tautieshi pastaastiet man cik jums slikta dziive!
Riebjas tik ljoti, ka rokas celjas visus peec kaartas iepljaukaat par savu chiiksteeshanu..jaa ir gruuti es to saprotu, petiesi saprotu, bet elementaaras lietas kaa rentgens jums tomeer neizmaksaa 500 latus, vai ne?
Slimniicaa beidzot nokaartojaam Dzosei apdroshinaashanu, tagad atliek TRIcare visai gjimenei. Un tas panjmes milziigu kumosu no muusu ienaakumiem.
Nemaz negribas domaat par naakotni, neko vispaar vairs negribas!
Siirijaa saaksies amerikaanju ienaakshana un Dominiks kaa jau rezervee tiks iesaukts aarkaartas kaartaa. Ko mees te dariisim man nav ne jausmas.
Reizeem domaaju daudz izdeviigaak buutu braukt atpakalj uz Latviju. Izdevumi buutu divreiz mazaaki..Kaut vai uz Dzoannas daktera apmekleejumiem vien.
Jaa, buus nomaacoshi, vecaas, krievu babas uz solinjiem saseedushas dziis klachu, pa logu skats kaa shausmu filmaas druums un nomaacosh, bet toties veseliibas izdevumi nieciigi un dziivoshana saliiidzinaajumaa ar shejieni teju vai 2x leetaaka.
Taa luuk!
Visvairaak saap, ja tavs beerninjsh ciesh saapes un tu neko nevari izdariit, lai atvieglotu situaaciju. Luudzies Dievu, lai vari panjemt visas beerna saapes uz sevi. Ir gruuti redzeet mazuli raudam lielaam asaraam kaa ozolziileem.
Pirmais celjojums uz Emergency Room. Rentgeni un dazjnedazjaadas paarbaudes, beerninjsh paarbijies un tas rauj sirdi gabalos. Dakteris saka - nav lauzta, nav arii izmezgjiita - sastiepta. Apseeja elastiigo saiti un teica 3 dienas noveerot, ja necelj rocinju jaaiet paarbaudiities otru reizi. Shkjiet to mums gan nevajadzees, jo mazaa jau leenaa garaa saak patureet sedzinju rocinjaa vai kam pieskarties, bet paarsvaraa tomeer darbojas ar otru, veselo rocinju.
Kaa tad mums sanaaca taa nonaakt ER - dusmiigais teetis paceela beernu aiz vienas rocinjas un klikt..cik tad tur vajag taadam mazinjam.
Protams, dusmaas notiek netiiraas veljas mazgaashana un teju vai shkjirshanaas "for good"
Attieciibas ir kaa uz nazja asmens, jo par sho ER muusu reekjins ir teju vai 1000 dolaari. Nu un miiljie tautieshi pastaastiet man cik jums slikta dziive!
Riebjas tik ljoti, ka rokas celjas visus peec kaartas iepljaukaat par savu chiiksteeshanu..jaa ir gruuti es to saprotu, petiesi saprotu, bet elementaaras lietas kaa rentgens jums tomeer neizmaksaa 500 latus, vai ne?
Slimniicaa beidzot nokaartojaam Dzosei apdroshinaashanu, tagad atliek TRIcare visai gjimenei. Un tas panjmes milziigu kumosu no muusu ienaakumiem.
Nemaz negribas domaat par naakotni, neko vispaar vairs negribas!
Siirijaa saaksies amerikaanju ienaakshana un Dominiks kaa jau rezervee tiks iesaukts aarkaartas kaartaa. Ko mees te dariisim man nav ne jausmas.
Reizeem domaaju daudz izdeviigaak buutu braukt atpakalj uz Latviju. Izdevumi buutu divreiz mazaaki..Kaut vai uz Dzoannas daktera apmekleejumiem vien.
Jaa, buus nomaacoshi, vecaas, krievu babas uz solinjiem saseedushas dziis klachu, pa logu skats kaa shausmu filmaas druums un nomaacosh, bet toties veseliibas izdevumi nieciigi un dziivoshana saliiidzinaajumaa ar shejieni teju vai 2x leetaaka.
Taa luuk!
|
Reizēm vajag vienkārši izdarīt.
Nevajag tiekties pēc perfekta brīža, pēc perfekta iznākuma, bet gan pēc izmēģinājuma, pēc jaunu durvju atvēršanas sev pašam.
Nu un, ja neizdodas kā bija ieplānots, nu un ja vīle nešujas taisna - izjauc un sāc no sākuma, kaut 100 reizes, bet nekad nepadodies, jo tikai mēģinot tu vari kļūt labākā sevis versija.
Reizēm vajag grūdienu. Un neviens tevi negrūdīs labāk kā pats sevi, tad labi paveikta darba sajūta ir vēl īpašāka un gandarījums vēl spēcīgāks.
Domas lido debesu augstumos un ir tā - vai tiešām Tenesī ir bijusi kļūda?
Jā! Tā šķiet!
Iespējams vajag atgriezties sākumpunktā un sākt no jauna. Un kas par to..nav jākaunas par neizdošanos..sliktāk būtu, ja paliktu uz vietas un gaidītu kādu mistisku dienu, kad redz saule spīdēs spožāk.
Reizēm ir vietas,kur nav jābūt. Ir vietas, kuras uzskatam par tik ļoti piemērotām mums, bet īstenībā tā nav īstā vieta, tā ir vieta kādam citam. Līdzīgi kā ar apģērbu vai matu griezumu - skaists, bet ne piemērots tieši mums.
Varbūt tomēr Minesota ir bijusi īstā vieta, kur būt? Bet ja nu arī tā ir izgāšanās, ja nu arī tā nav īstā vieta.
Ko īsti darīt, ja maldies un nekādi nevari atrast vietu, kur jūties iederīgs? Vai skriet atpakaļ no kurienes esi nācis, vai tomēr cīnīties? Kā saprast vai tas ir tā vērts?
Tik daudz jautājumu uz kuriem meklēt atbildi, bet viens ir skaidrs - mums vajag mēģināt. Gaidot nekas nenotiks, laiks paskries, bērni izaugs un sirdī paliks tukšuma sajūta, nepiepildītu sapņu, neizmēģinātu lietu un risks, kuru pagrūdām malā, jo baidījāmies.
Vienmēr tiecamies pēc atzinības un novērtējuma citu acīs, bet ir tik ļoti labi darīt to ko tu vēlies pats, ir tik ļoti patīkami PAMĒĢINĀT..sev, savam priekam, nevis tāpēc, lai iespītētu, bet lai dotu iespēju kaut kam jaunam.
Nevajag tiekties pēc perfekta brīža, pēc perfekta iznākuma, bet gan pēc izmēģinājuma, pēc jaunu durvju atvēršanas sev pašam.
Nu un, ja neizdodas kā bija ieplānots, nu un ja vīle nešujas taisna - izjauc un sāc no sākuma, kaut 100 reizes, bet nekad nepadodies, jo tikai mēģinot tu vari kļūt labākā sevis versija.
Reizēm vajag grūdienu. Un neviens tevi negrūdīs labāk kā pats sevi, tad labi paveikta darba sajūta ir vēl īpašāka un gandarījums vēl spēcīgāks.
Domas lido debesu augstumos un ir tā - vai tiešām Tenesī ir bijusi kļūda?
Jā! Tā šķiet!
Iespējams vajag atgriezties sākumpunktā un sākt no jauna. Un kas par to..nav jākaunas par neizdošanos..sliktāk būtu, ja paliktu uz vietas un gaidītu kādu mistisku dienu, kad redz saule spīdēs spožāk.
Reizēm ir vietas,kur nav jābūt. Ir vietas, kuras uzskatam par tik ļoti piemērotām mums, bet īstenībā tā nav īstā vieta, tā ir vieta kādam citam. Līdzīgi kā ar apģērbu vai matu griezumu - skaists, bet ne piemērots tieši mums.
 |
Varbūt tomēr Minesota ir bijusi īstā vieta, kur būt? Bet ja nu arī tā ir izgāšanās, ja nu arī tā nav īstā vieta.
Ko īsti darīt, ja maldies un nekādi nevari atrast vietu, kur jūties iederīgs? Vai skriet atpakaļ no kurienes esi nācis, vai tomēr cīnīties? Kā saprast vai tas ir tā vērts?
Tik daudz jautājumu uz kuriem meklēt atbildi, bet viens ir skaidrs - mums vajag mēģināt. Gaidot nekas nenotiks, laiks paskries, bērni izaugs un sirdī paliks tukšuma sajūta, nepiepildītu sapņu, neizmēģinātu lietu un risks, kuru pagrūdām malā, jo baidījāmies.
Vienmēr tiecamies pēc atzinības un novērtējuma citu acīs, bet ir tik ļoti labi darīt to ko tu vēlies pats, ir tik ļoti patīkami PAMĒĢINĀT..sev, savam priekam, nevis tāpēc, lai iespītētu, bet lai dotu iespēju kaut kam jaunam.
|
Laiks negaida!
 |
Taapeec jaadara viss ko vien var jau shodien. Riitdien nebuus labaaki apstaaklji izdariit to ko tu vari izdariit jau shodien, taapeec neatliec neko.
Un te nu es esmu - meeru, ziimeeju, griezju, shuju un TO visu es daru sev.
Taa ir mana lielaakaa maaciiba - dariit sev! JO tad tu nekaadaa veidaa nebuusi zaudeetaajs!
|
Šodien pieteicu Džoannu konkursā..tiesa gan nepaskatījos, ka tas ir ik mēneša pasākums..un tā nu balsošanai atlikušas vien 5 dienas. Bet tas nekas mums abām tas nozīmē ļoti daudz, ka tomēr kāds aiziet un nobalso, tas tomēr ir pinķerīgi - jāatver kaut kāda lapa un jāuzspiež uz pogas. Tas ir grūti - atzīstu, ka ir , jā, tāpēc ĻOTI ĻOTI priecājos par katru balsi.
Mums ar Džoannu vajadzēs uztaisīt jaunas bildes ko iesniegt konkursos - fotosesija jau ir pieteikta, kas mani padara ĻOTI priecīgu. Beidzot būs īstas ģimenes bildes.
Esam aizrāvušies ar konkursiem. Gribam būt uz vāka!
Balsot par Džoannu var šeit katru dienu - http://www.thecutekid.com/photo-contests/20130626/baby-funny-pic-1372258768
Mums ar Džoannu vajadzēs uztaisīt jaunas bildes ko iesniegt konkursos - fotosesija jau ir pieteikta, kas mani padara ĻOTI priecīgu. Beidzot būs īstas ģimenes bildes.
Esam aizrāvušies ar konkursiem. Gribam būt uz vāka!
Balsot par Džoannu var šeit katru dienu - http://www.thecutekid.com/photo-contests/20130626/baby-funny-pic-1372258768
|
Ņemot vērā vērā ņemamo - šo dienu pavadīju ar ceļmallapu kājstarpē. Jāatzīst, ka arī TUR ceļmallapa dara brīnumus..un ko tu neteiksi PAT Amerikā ir šī brīnumainā lapa.
Nemaz nevajag fancy tabletes un ziedes..
NO dabas tu nāc, par dabu tu paliksi..kāpēc tad, lai es arī nedziedētu savas "brūces" ar dabas dotajām veltēm.
Šodien nopirkām jaunu Jeep mašīnīti. Iemēģināju un gandrīz sirdstrieku ķēru..pēkšņi no nezin kādiem mežiem izlīda miljoniem mašīnu..un protams tās visas vilkās man nopakaļ, jo Amerikā apdzīšana kā tāda neeksistē..neskaitot šosejas un divu līniju ceļus. Jutos ĻOTI nelaimīga un nepārliecināta par sevi..biju jau apradusi ar lielo vāģi un tad pēc mēneša ilgas pauzes..Džipiņš šķiet maziņš un..sajūtas jokainas. Traucē arī tas ka kloķis ir ierastajā 5 ātrumu/manuālā kloķa vietā nevis pie stūres..un tas ļoti jauca prātu..aizmirsu par bremzēm un viss pēkšņi sagāja vienā lielā putrā un teju vai nonesu pasta kastes. Jutos ļoti slikti.
BET tas nekas..es mācos! Man vienkārši vajag aprast ar jauno automobili un viss būs kārtībā. Ak jā un tad vēl vīra kungs bija sadomājies izdzīt mani uz šosejas...hahahaa..es ar saviem 50/60 km stundā jau jūtos kā ātrgaitas vilcienā..lai es tagad pēc tādas pauzes..BEZ atļaujas un jebkādām tiesībām bāztos pa vidu uz šosejas..kur ātrums vidēji ir 130/150 km??? Are u freaking serious??
Atbraukusi mājās trīcēju un vispār domāju - besī ārā!
Šodien zinu..nu nekas, ka esmu lēna kā gliemezis..tad jau labāk lēnā garā tip-top nekā kaut kur iegāzties aizā vai noslīdēt no kalna..es atvainojos - JOBANIE serpentīni!
Nu lūk tāda bija mana šodiena.
Rīt raugos pabeigt Džoannas 4tā jūlija kleitu un doties uz Frontier dienām skatīties parādes un dažādus "filmveidīgos" konkursus un izdarības.
Nemaz nevajag fancy tabletes un ziedes..
NO dabas tu nāc, par dabu tu paliksi..kāpēc tad, lai es arī nedziedētu savas "brūces" ar dabas dotajām veltēm.
Šodien nopirkām jaunu Jeep mašīnīti. Iemēģināju un gandrīz sirdstrieku ķēru..pēkšņi no nezin kādiem mežiem izlīda miljoniem mašīnu..un protams tās visas vilkās man nopakaļ, jo Amerikā apdzīšana kā tāda neeksistē..neskaitot šosejas un divu līniju ceļus. Jutos ĻOTI nelaimīga un nepārliecināta par sevi..biju jau apradusi ar lielo vāģi un tad pēc mēneša ilgas pauzes..Džipiņš šķiet maziņš un..sajūtas jokainas. Traucē arī tas ka kloķis ir ierastajā 5 ātrumu/manuālā kloķa vietā nevis pie stūres..un tas ļoti jauca prātu..aizmirsu par bremzēm un viss pēkšņi sagāja vienā lielā putrā un teju vai nonesu pasta kastes. Jutos ļoti slikti.
BET tas nekas..es mācos! Man vienkārši vajag aprast ar jauno automobili un viss būs kārtībā. Ak jā un tad vēl vīra kungs bija sadomājies izdzīt mani uz šosejas...hahahaa..es ar saviem 50/60 km stundā jau jūtos kā ātrgaitas vilcienā..lai es tagad pēc tādas pauzes..BEZ atļaujas un jebkādām tiesībām bāztos pa vidu uz šosejas..kur ātrums vidēji ir 130/150 km??? Are u freaking serious??
Atbraukusi mājās trīcēju un vispār domāju - besī ārā!
Šodien zinu..nu nekas, ka esmu lēna kā gliemezis..tad jau labāk lēnā garā tip-top nekā kaut kur iegāzties aizā vai noslīdēt no kalna..es atvainojos - JOBANIE serpentīni!
Nu lūk tāda bija mana šodiena.
Rīt raugos pabeigt Džoannas 4tā jūlija kleitu un doties uz Frontier dienām skatīties parādes un dažādus "filmveidīgos" konkursus un izdarības.
|
 |
| Tētis nopircis gultiņu TIEŠI pēc manām instrukcijām - perfekta. |
Vakar sapūcējos un vispār ļoti asi visu uztveru, pat nezinu no kā tas - varbūt neliels šoks un gaidītā vietā saņemtā realitāte nav īsti tas ko vēlējos? Es domāju detaļās, jo lielos vilcienos viss ir kā sapnī, bet ak tās detaļas un sīkumi..Laikam jādod sev pašai laiks, lai aprastu ar jauno situāciju, jo es taču līdz šim neesmu bijusi mamma un sieva. Saprotu, ka esmu iesīkstējusi..lielā mājās sēdēšana pēkšņi ir aprāvusies un te kaboom esmu es te un viss ir citādi, nav jau brīnums, ka mazulīte Džo ir tik raudulīga.
Nakti aizvadījām mierinot mazulīti un beigās, protams, es kā kārtīgā super-mamma sēdēju plks 3 naktī istabas vidū un ar puspavērtām acīm spēlējos ar meitiņu, jo viņas iekšējais pulkstenis palicis vecajā režijumā, kas nozīmē - ir taču rīts.
 |
| Džoannas jaunais krēsliņš. |
Mana šī sacerēšanās regulāri vainagojas ar sarūgtinājumu. Un godīgi sakot esmu tādā kā apburtajā lokā - īsti negribu atvērties un hey hey, bet man gribas strādāt, gribas būt cilvēkos, gribas nopelnīt savu naudu un būt neatkarīgākai, citādi katrs mazākais nieks ir atkarīgs no mana vīra un es esmu no tā nogurusi. Man nepatīk prasīt tam un šitam, man patīk, ka man ir pašai..laikam jau tā būšana patstāvīgai un spēcīgai neskatoties ne uz ko mani ir ietekmējusi negatīvi, jo ir taču tādas dāmas, kura tā vien dzīvo - citiem uz pleciem un nemaz nejūtas par to slikti. Es gan jūtos slikti. Bet hey es taču esmu šeit tikai 2. dienu un jau gribu nezin kur skriet un visu ko darīt.
Tagad atbraucu ar to nez kur iegūto mēteli un zābakiem līdz celim, bet es NEESMU tāda, man nepatīk tādas lietas..nu varbūt ne tagad, tagad es vēlos justies brīvi, nepiespiesti, bet mētelis ir neērts un zābaki besī, bikses spiež..vispār jūtos nelaimīga..kur ir manas krosenes, džinsi un džemperis.? Ak nu kāpēc es ļauju sev kāpt uz galvas un ļaut sevi pārtaisīt, ja es zinu, ka es tāda neesmu, es tā nejūtos.
Došos es labāk sarakstīt visu to gūzmu lietu, kuras vēlos izrunāt ar vīru, jo mūždien man viss aizmirstas.
Ir 24. janvāris pulkstenis nedaudz pāri 2 dienā.
Mūsu ceļojums.
Mūsu ceļojums sākās pulkstens 5 no rīta ar ļoti gražīgu un spiedzīgu raudāšanu ģērbjoties, devāmies ar Taxi uz autoostu, lai brauktu uz Rīgu. Brauciens bija visai veiksmīgs, ja neskaita faktu, ka autobusā nebija gaisa un kratīja kā karuseļos - Džoanna apvēmās, piedevām vairākas reizes pēc kārtas. Šī bija pirmā reize, kad viņai bija tik slikti, ka rāva uz korķi. Arī man beigās palika ļoti slikti un sāka jau trīcēt rokas no domas par lidošanu, vemšanu un slikto pašsajūtu.Rīgā ielecām taksī un čiks čiks uz Lidostu. Lidostā Finnair ganģītī sēdēja nu brīnumjauka sieviete, kura safīčoja manas biļetes tā, lai abos braucienos paliktu brīva blakussēdētāja vieta, piedevām pie loga, arī somas paņēma, kaut tās KRIETNI pārsniedza atļautos 23 kg. Teica - liec tik iekšā, liec visu tur, būs vieglāk.Super! Lidostas pirmais jautrais vēstnesis par satraukumu bija mēteļa aizmiršana pie mammas, labi, ka man to personīgi piegādāja, nākamais WOW mirklis - jānovelk zābaki, it kā jau nekas īpašs, bet hey man taču ir grūti, bērns padusē un zābaki līdz celim. Ok pārbaudīja mūs. Yay yay. Dodamies, atrodam A1 un gaidām, nāk cilvēki un ir vairākas ģimenes ar mazuļiem, Džoanna, protams, ar tiem visiem sadraudzējās. Jauks pārsteigums, jo līdz šim mazulītei nebija sanācis padzīvoties ar citiem, viņas vecuma mazuļiem.
Pirmais lidojums RĪGA-HELSINKI bija īsākais lidojums manā dzīvē, ļoti patika. Nolaidāmies un, protams, es jau uzreiz salaidu dēlī nepareizi paskatoties sarakstā par savu lidojumu uz NY un īsto geitu. Bah, skraidu, smaga soma un Džose - kopā teju vai 30 kg, elpas trūkst, mute sausa, parunāt nevaru,stress augstākajā pakāpē, labi, ka Helsinku lidostā ir ļoti izpalīdzīgi darbinieki. SUPER Jā, atradu geitu. Sēdējām un gaidījām, nopirkām dzērienus un nomainījām pampīti. Viss forši. Sākas iekāpšana lidojumam uz NY, haha nu ja tā jau domāju, mammukiem sava rinda..tip top es lidmašīnā iekšā..parunājos ar stjuartēm, drošības instrukcija un laba vēlējumi. Ok!
Lidojums ilga 9 stundas, kuru laikā mazulīte Džo bija īsts paraugbērns. Es nevarētu vēlēties vairāk. Vienīgais lielāku lidmašīnu un Somu jaunatnes pašapziņas turēšanu rāmjos, bet tas nekas, es nedusmojos.Āāaa un vēl arī WC nedaudz omulīgākas mazuļu dupša apkopšanai. Ēdiens tiešām bija nebaudāms, biju sacerējusies, jo Air France baroja nu tiešām labi,man ļoti garšoja. 8 vistas kubiciņi, rīsi, mērce un daži gabaliņi dārzenīšu..neslikti, bet man ir ar ko salīdzināt, tāpēc es saku, ka biju gaidījusi ko labāku, bet tas manā 5 zvaigžņu vērtējumā noņem tikai vienu zvaigzni, otru noņem tik ļoti retā dzērienu pasniegšana, kopā Finnair saņem 3 zvaigznes, bet tā kā apstākļu sakritības rezultātā es tiku sēdēt tiešām burvīgā vietā un drošība bija laba, arī lidojums veiksmīgs, tad Finnair saņem 3 1/2 zvaigznes no 5.
Nolaižamies NY un ir TĀ foršā satraucošā sajūta, aizejam uz Customs un gaidam rindā, melnā sieviete palīdz ar somu, jo tā ir nejēgā smaga. Paldies jaukajai dāmai. Arī oficieris nu tiešām jauks un izpalīdzīgs, nekādu jautājumu, tikai nosūta un pats arī aizved uz kaut kādu biroju, kur pa ceļam kādā telpā pamanu noziedzīga paskata cilvēkus, arī šajā ofisā ir apšaubāmi cilvēki, meksikāņi, melnie un citi. Ok jāparakstās, jāuzspiež savs pirkstu nospiedums, zvērot būt..nu jūs jau ziniet.
Dodos pakaļ bagāžai, neaizmirstiet, ka visu šo laiku man ir grūti, jo Džose sver daudz, soma milzīga un smaga arī mētelis piņķerējas un mape traucē, briesmu lietas.Atrodu savu bagāžu, tiesa gan ar nenormālu piepūli un cilvēku palīdzību, jo redz mana ideja piesiet rozā lentīti tā ātrāk atpazīstot savu somu izgāzās ar milzīgu blīkšķi, jo redz tā domā arī lielākā daļa citu ceļotāju. Bet ir ok es atradu savu bagāžu, kura svēra..nu saku teju 45 kg.( atcerieties par 23kg?? haha) Klumpučoju un ir dikti grūti, šķiet mutē Sahāra, parunāt nevaru, izeju cauri vienkāršai bagāžas pārbaudei un Yay esmu netālu no durvīm uz Ameriku, bet man ir tiiiik grūti, rokas rauj krampjos, kāds bagāžas zēns, man jautā vai viss kārtībā, pats atbildēja uz savu jautājumu - nu protams, ka nav kārtībā, ļaujiet es palīdzēšu un Yay es jau atkal tiku pie palīdzības no melnādainā ( ir laiks pārdomāt savus stereotipus) izgāju pa durvīm un pirmais cilvēks ko ieraudzīju bija mans vīrs. Vai ir vēl jāapraksta kā es jutos?? Man šķiet, ka nav! Viss mans sapnis, par apskaušanos, asarām un skūpstiem izplēnēja kā nebijis, es tikai spēju pateikt - gribu dzert. Dom metās mīļot meitu tik braši, ka mēs pavisam aizmirsām atcerēties par pašas Džoannas domām un vajadzībām - Viņa nepazīst Tēti, kas ir tētis?
Anyway devāmies ceļā..arī brauciens auto-krēsliņā meitenītei bija kas jauns, drīz vien braucot pa Ņujorkas ielām viņa aizmiga, tad nācās balstīt galvu ar to kas jau bija pa rokai - pašas mīkstais mētelītis. 6 stundas un bijām mājās. Yay.
Mūsu ceļojums.
 |
| Joanna and mommy |
Lidojums ilga 9 stundas, kuru laikā mazulīte Džo bija īsts paraugbērns. Es nevarētu vēlēties vairāk. Vienīgais lielāku lidmašīnu un Somu jaunatnes pašapziņas turēšanu rāmjos, bet tas nekas, es nedusmojos.Āāaa un vēl arī WC nedaudz omulīgākas mazuļu dupša apkopšanai. Ēdiens tiešām bija nebaudāms, biju sacerējusies, jo Air France baroja nu tiešām labi,man ļoti garšoja. 8 vistas kubiciņi, rīsi, mērce un daži gabaliņi dārzenīšu..neslikti, bet man ir ar ko salīdzināt, tāpēc es saku, ka biju gaidījusi ko labāku, bet tas manā 5 zvaigžņu vērtējumā noņem tikai vienu zvaigzni, otru noņem tik ļoti retā dzērienu pasniegšana, kopā Finnair saņem 3 zvaigznes, bet tā kā apstākļu sakritības rezultātā es tiku sēdēt tiešām burvīgā vietā un drošība bija laba, arī lidojums veiksmīgs, tad Finnair saņem 3 1/2 zvaigznes no 5.
Nolaižamies NY un ir TĀ foršā satraucošā sajūta, aizejam uz Customs un gaidam rindā, melnā sieviete palīdz ar somu, jo tā ir nejēgā smaga. Paldies jaukajai dāmai. Arī oficieris nu tiešām jauks un izpalīdzīgs, nekādu jautājumu, tikai nosūta un pats arī aizved uz kaut kādu biroju, kur pa ceļam kādā telpā pamanu noziedzīga paskata cilvēkus, arī šajā ofisā ir apšaubāmi cilvēki, meksikāņi, melnie un citi. Ok jāparakstās, jāuzspiež savs pirkstu nospiedums, zvērot būt..nu jūs jau ziniet.
 |
| Joanna and daddy. |
Anyway devāmies ceļā..arī brauciens auto-krēsliņā meitenītei bija kas jauns, drīz vien braucot pa Ņujorkas ielām viņa aizmiga, tad nācās balstīt galvu ar to kas jau bija pa rokai - pašas mīkstais mētelītis. 6 stundas un bijām mājās. Yay.
Subscribe to:
Posts (Atom)
