Paldies visiem par vārda dienas apsveikumiem! Kas interesanti vārdadienā saņēmu vairāk apsveikumus kā dzimšanas dienā pāris nedēļas atpakaļ, tieši Maximas epopejas laikā, un tas ir pilnībā saprotams.
Šodien gribēju nedaudz padalīties ar pēdējā laika aktualitātēm iekš Mejas pasaules(varētu domāt, ka man ir personības dalīšanās vai kas tamlīdzīgs, hahaaa).
2004.gadā absolvēju mākslas skolu, tad 2006 gadā iestājos Rīgas dizaina un mākslas vidusskolā un pēc pirmā pusgada pametu un aizgāju.
Tas bija viens no grūtākajiem lēmumiem, jo man patika tur būt, ja vien finansiāli to būtu spējusi atļauties, bet bez jebkāda atbalsta 15 gadīgs skuķis to nevar pavilkt viens pats uz saviem pleciem.
Tā nu tagad 7 gadus vēlāk es sāku atkal domāt par to, ka ir laiks atgriezties un darīt to, kas sirdij tuvs. Es īsti nezinu kāpēc es to nedarīju uzreiz pēc vidusskolas, bet prātā kaut kāds apjukums un apkārtējo spiediena vadīta devos pavisam citā virzienā.
7 gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai aizmirstu vispār kā skicēt, kā tonēt un kā vispār radīt ko skaistu, bet lēnā garā prātā atgriežas vecās zināšanas, lai gan vienmēr, ja kas jāzīmē, tad viss vienmēr ir ticis zīmēts perspektīvā, pat parasts kubiks..ehh ja reiz tas ir sistēmā, tad to nekas nevar izdzēst.
Tagad domājot par mākslas skolas atzīmēm un manu attieksmi, un to cik nolaidīgi izturējos pret diplomdarbu, jo tas patiešām bija tjap-ļap uz ātru roku, vēlos lai man būtu iespēja atgriezties laikā un iespert pašai sev pa pakaļu, jo kur tad ir visi tie "'čomi", pilnīgi nekur, tur kur bija tad, ir arī tagad.
Esmu pabeigusi visus mazos kursiņus on-lain'ā savam priekam un tagad domāju, ka ir laiks iestāties īstā dizaina skolā, kas to zin var jau būt arī nolemšu, ka "aij, nav jau nemaz arī tādas vajadzības" , bet pagaidām domāju par to laiku un atceros kā katru piektdienu pēc skolas ātri devos mājās, uzkodu kādu sviestmaizi, salasīju savas mantiņas un devos uz mākslas skolu un zīmēju, gleznoju līdz 8 vakarā, tad atkal sestdien cēlos 7 un 9 no rīta jau sēdēju pie sava molberta un darbojos, tas laiks bija patiesi jauks, jo apkārt bija interesanti cilvēki, interesantas sarunas un nodarbes, kas mūs visus vienoja. Kopā smējāmies un raudājām, visādi gāja, visiem mums trīcēja rokas un kājas diplomdarba aizstāvēšanā, tas bija patiesi aizraujošs laiks. Man šķiet tā īsti neviens par to neko daudz nezin, neesmu arī pati neko stāstījusi, bet teikšu tā, tas ir laiks ko atceros ar patīkamām emocijām, pat visu to "nīgrēšanu" un pukstēšanu.
Tāpēc Paldies mammai, ka spieda, grūda un neļāva pamest, jo tagad man ir oficiāls diploms ar ko varu lepoties.
Šodien gribēju nedaudz padalīties ar pēdējā laika aktualitātēm iekš Mejas pasaules(varētu domāt, ka man ir personības dalīšanās vai kas tamlīdzīgs, hahaaa).
2004.gadā absolvēju mākslas skolu, tad 2006 gadā iestājos Rīgas dizaina un mākslas vidusskolā un pēc pirmā pusgada pametu un aizgāju.
Tas bija viens no grūtākajiem lēmumiem, jo man patika tur būt, ja vien finansiāli to būtu spējusi atļauties, bet bez jebkāda atbalsta 15 gadīgs skuķis to nevar pavilkt viens pats uz saviem pleciem.
 |
7 gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai aizmirstu vispār kā skicēt, kā tonēt un kā vispār radīt ko skaistu, bet lēnā garā prātā atgriežas vecās zināšanas, lai gan vienmēr, ja kas jāzīmē, tad viss vienmēr ir ticis zīmēts perspektīvā, pat parasts kubiks..ehh ja reiz tas ir sistēmā, tad to nekas nevar izdzēst.
Tagad domājot par mākslas skolas atzīmēm un manu attieksmi, un to cik nolaidīgi izturējos pret diplomdarbu, jo tas patiešām bija tjap-ļap uz ātru roku, vēlos lai man būtu iespēja atgriezties laikā un iespert pašai sev pa pakaļu, jo kur tad ir visi tie "'čomi", pilnīgi nekur, tur kur bija tad, ir arī tagad.
 |
Tāpēc Paldies mammai, ka spieda, grūda un neļāva pamest, jo tagad man ir oficiāls diploms ar ko varu lepoties.
 |
