Tētis nopircis gultiņu TIEŠI pēc manām instrukcijām - perfekta.

Esmu šeit jau dienu un skaidri zinu kā man nu dien pietrūkst - ūdens. Tas pat nav smieklīgi, tad kad pēdējo reizi biju te visu norakstīju uz grūtniecības "sliktumu" rēķina, bet tagad esmu tikai es pati, bez sliktumiem un super spēcīgas ožas - ūdens smird un es to pat neriskēšu dzert. Fui. Pārtieku no pilnīgi nekāda ūdens pudelēs, sulām un limponādēm. Man nu dien pietrūkst tā, ka vienkārši varu pieiet pie ūdens krāna, palaist ūdeni, ietecināt krūzē un padzerties.
Vakar sapūcējos un vispār ļoti asi visu uztveru, pat nezinu no kā tas - varbūt neliels šoks un gaidītā vietā saņemtā realitāte nav īsti tas ko vēlējos? Es domāju detaļās, jo lielos vilcienos viss ir kā sapnī, bet ak tās detaļas un sīkumi..Laikam jādod sev pašai laiks, lai aprastu ar jauno situāciju, jo es taču līdz šim neesmu bijusi mamma un sieva. Saprotu, ka esmu iesīkstējusi..lielā mājās sēdēšana pēkšņi ir aprāvusies un te kaboom esmu es te un viss ir citādi, nav jau brīnums, ka mazulīte Džo ir tik raudulīga.
Nakti aizvadījām mierinot mazulīti un beigās, protams, es kā kārtīgā super-mamma sēdēju plks 3 naktī istabas vidū un ar puspavērtām acīm spēlējos ar meitiņu, jo viņas iekšējais pulkstenis palicis vecajā režijumā, kas nozīmē - ir taču rīts.

Džoannas jaunais krēsliņš.

Diena pagāja diezgan Nekā, ap 12 vīrietis atnāca no skolas paēst pusdienas un tad devās atpakaļ. Es centos izprast kā darbojas televīzors un hey vēl aiz vien to neesmu sapratusi, būs jāprasa papildus instruktāža..es saprotu tikai tad ja ir viena pults nevis divas ar 150 pogām. Ap 4 pārnāca mājās vīrs, tad Džeiks. Kaut ko pašiverējām un tad devāmies iepirkt šādas tādas lietas. Nepārtraukti aizmirstu, visu ko man vajag un tā nu es dzīvoju - nekā..kā no laivas izkritusi. Centīšos šodien sataisīt sarakstu ar lietām ko vajag un ko vajag, bet var arī iztikt, lai gan šodienas(dienu pēc dienas pēc ierašanās)plānā ir šopings..es negribu sacerēties.
Mana šī sacerēšanās regulāri vainagojas ar sarūgtinājumu. Un godīgi sakot esmu tādā kā apburtajā lokā - īsti negribu atvērties un hey hey, bet man gribas strādāt, gribas būt cilvēkos, gribas nopelnīt savu naudu un būt neatkarīgākai, citādi katrs mazākais nieks ir atkarīgs no mana vīra un es esmu no tā nogurusi. Man nepatīk prasīt tam un šitam, man patīk, ka man ir pašai..laikam jau tā būšana patstāvīgai un spēcīgai neskatoties ne uz ko mani ir ietekmējusi negatīvi, jo ir taču tādas dāmas, kura tā vien dzīvo - citiem uz pleciem un nemaz nejūtas par to slikti. Es gan jūtos slikti. Bet hey es taču esmu šeit tikai 2. dienu un jau gribu nezin kur skriet un visu ko darīt.
Tagad atbraucu ar to nez kur iegūto mēteli un zābakiem līdz celim, bet es NEESMU tāda, man nepatīk tādas lietas..nu varbūt ne tagad, tagad es vēlos justies brīvi, nepiespiesti, bet mētelis ir neērts un zābaki besī, bikses spiež..vispār jūtos nelaimīga..kur ir manas krosenes, džinsi un džemperis.? Ak nu kāpēc es ļauju sev kāpt uz galvas un ļaut sevi pārtaisīt, ja es zinu, ka es tāda neesmu, es tā nejūtos.
Došos es labāk sarakstīt visu to gūzmu lietu, kuras vēlos izrunāt ar vīru, jo mūždien man viss aizmirstas.

Pārvākšanās

Ir 24. janvāris pulkstenis nedaudz pāri 2 dienā.
Mūsu ceļojums.

Joanna and mommy

Mūsu ceļojums sākās pulkstens 5 no rīta ar ļoti gražīgu un spiedzīgu raudāšanu ģērbjoties, devāmies ar Taxi uz autoostu, lai brauktu uz Rīgu. Brauciens bija visai veiksmīgs, ja neskaita faktu, ka autobusā nebija gaisa un kratīja kā karuseļos - Džoanna apvēmās, piedevām vairākas reizes pēc kārtas. Šī bija pirmā reize, kad viņai bija tik slikti, ka rāva uz korķi. Arī man beigās palika ļoti slikti un sāka jau trīcēt rokas no domas par lidošanu, vemšanu un slikto pašsajūtu.Rīgā ielecām taksī un čiks čiks uz Lidostu. Lidostā Finnair ganģītī sēdēja nu brīnumjauka sieviete, kura safīčoja manas biļetes tā, lai abos braucienos paliktu brīva blakussēdētāja vieta, piedevām pie loga, arī somas paņēma, kaut tās KRIETNI pārsniedza atļautos 23 kg. Teica - liec tik iekšā, liec visu tur, būs vieglāk.Super! Lidostas pirmais jautrais vēstnesis par satraukumu bija mēteļa aizmiršana pie mammas, labi, ka man to personīgi piegādāja, nākamais WOW mirklis - jānovelk zābaki, it kā jau nekas īpašs, bet hey man taču ir grūti, bērns padusē un zābaki līdz celim. Ok pārbaudīja mūs. Yay yay. Dodamies, atrodam A1 un gaidām, nāk cilvēki un ir vairākas ģimenes ar mazuļiem, Džoanna, protams, ar tiem visiem sadraudzējās. Jauks pārsteigums, jo līdz šim mazulītei nebija sanācis padzīvoties ar citiem, viņas vecuma mazuļiem.

Pirmais lidojums RĪGA-HELSINKI bija īsākais lidojums manā dzīvē, ļoti patika. Nolaidāmies un, protams, es jau uzreiz salaidu dēlī nepareizi paskatoties sarakstā par savu lidojumu uz NY un īsto geitu. Bah, skraidu, smaga soma un Džose - kopā teju vai 30 kg, elpas trūkst, mute sausa, parunāt nevaru,stress augstākajā pakāpē, labi, ka Helsinku lidostā ir ļoti izpalīdzīgi darbinieki. SUPER Jā, atradu geitu. Sēdējām un gaidījām, nopirkām dzērienus un nomainījām pampīti. Viss forši. Sākas iekāpšana lidojumam uz NY, haha nu ja tā jau domāju, mammukiem sava rinda..tip top es lidmašīnā iekšā..parunājos ar stjuartēm, drošības instrukcija un laba vēlējumi. Ok!
Lidojums ilga 9 stundas, kuru laikā mazulīte Džo bija īsts paraugbērns. Es nevarētu vēlēties vairāk. Vienīgais lielāku lidmašīnu un Somu jaunatnes pašapziņas turēšanu rāmjos, bet tas nekas, es nedusmojos.Āāaa un vēl arī WC nedaudz omulīgākas mazuļu dupša apkopšanai. Ēdiens tiešām bija nebaudāms, biju sacerējusies, jo Air France baroja nu tiešām labi,man ļoti garšoja. 8 vistas kubiciņi, rīsi, mērce un daži gabaliņi dārzenīšu..neslikti, bet man ir ar ko salīdzināt, tāpēc es saku, ka biju gaidījusi ko labāku, bet tas manā 5 zvaigžņu vērtējumā noņem tikai vienu zvaigzni, otru noņem tik ļoti retā dzērienu pasniegšana, kopā Finnair saņem 3 zvaigznes, bet tā kā apstākļu sakritības rezultātā es tiku sēdēt tiešām burvīgā vietā un drošība bija laba, arī lidojums veiksmīgs, tad Finnair saņem 3 1/2 zvaigznes no 5.
Nolaižamies NY un ir TĀ foršā satraucošā sajūta, aizejam uz Customs un gaidam rindā, melnā sieviete palīdz ar somu, jo tā ir nejēgā smaga. Paldies jaukajai dāmai. Arī oficieris nu tiešām jauks un izpalīdzīgs, nekādu jautājumu, tikai nosūta un pats arī aizved uz kaut kādu biroju, kur pa ceļam kādā telpā pamanu noziedzīga paskata cilvēkus, arī šajā ofisā ir apšaubāmi cilvēki, meksikāņi, melnie un citi. Ok jāparakstās, jāuzspiež savs pirkstu nospiedums, zvērot būt..nu jūs jau ziniet.

Joanna and daddy.

Dodos pakaļ bagāžai, neaizmirstiet, ka visu šo laiku man ir grūti, jo Džose sver daudz, soma milzīga un smaga arī mētelis piņķerējas un mape traucē, briesmu lietas.Atrodu savu bagāžu, tiesa gan ar nenormālu piepūli un cilvēku palīdzību, jo redz mana ideja piesiet rozā lentīti tā ātrāk atpazīstot savu somu izgāzās ar milzīgu blīkšķi, jo redz tā domā arī lielākā daļa citu ceļotāju. Bet ir ok es atradu savu bagāžu, kura svēra..nu saku teju 45 kg.( atcerieties par 23kg?? haha) Klumpučoju un ir dikti grūti, šķiet mutē Sahāra, parunāt nevaru, izeju cauri vienkāršai bagāžas pārbaudei un Yay esmu netālu no durvīm uz Ameriku, bet man ir tiiiik grūti, rokas rauj krampjos, kāds bagāžas zēns, man jautā vai viss kārtībā, pats atbildēja uz savu jautājumu - nu protams, ka nav kārtībā, ļaujiet es palīdzēšu un Yay es jau atkal tiku pie palīdzības no melnādainā ( ir laiks pārdomāt savus stereotipus) izgāju pa durvīm un pirmais cilvēks ko ieraudzīju bija mans vīrs. Vai ir vēl jāapraksta kā es jutos?? Man šķiet, ka nav! Viss mans sapnis, par apskaušanos, asarām un skūpstiem izplēnēja kā nebijis, es tikai spēju pateikt - gribu dzert. Dom metās mīļot meitu tik braši, ka mēs pavisam aizmirsām atcerēties par pašas Džoannas domām un vajadzībām - Viņa nepazīst Tēti, kas ir tētis?
Anyway devāmies ceļā..arī brauciens auto-krēsliņā meitenītei bija kas jauns, drīz vien braucot pa Ņujorkas ielām viņa aizmiga, tad nācās balstīt galvu ar to kas jau bija pa rokai - pašas mīkstais mētelītis. 6 stundas un bijām mājās. Yay.

Kopsavilkums