Šodien - ziemassvētku šopings.
Mazā Džose mani pārsteidza ar savu vēlmi apmeklēt podiņu lielveikalā, ko mēs arī, protams, izdarījām. Mans mammas lepnums sakāpa debesīs, jo mazā Džose iztikusi visu dienu bez slapjumiem. Ak vai kāds prieks. redz, kad neuzspiež to lietu, bet padara par ko interesantu un borē rītā vakarā, ka būt lielai meitenei ir forši un, ka lielās meitenes var darīt daudz vairāk foršu lietu, bet lielajām meitenēm ir jāiet uz podiņa. Nu un tā Džosīte grib būt liela meitene un darīt lielo meiteņu lietas.

Runājot par lielo meiteņu lietām - šodien Santa Klauss sarūpēja Džosītei lielo meiteņu gultu. ..nu un mamma tika pie pilnīgi jauna kosmētikas komplekta, kamēr es to visu iemēģināju mazā izraka teju vai 7 gadus veco acu ēnu paleti un arī uzkrāsojās. Ak vai!

Vislielākais prieks par Sonia Kashuk acu ēnu paleti, kas ir pielīdzināma slavenajai Naked 2 paletei.

Visi toņi ļoti piesātināti un pigmentēti un tomēr mans lielākais iemācītais triks likt plakstiņu primer'i, padara šo paleti uz plakstiņiem ļoti izteiksmīgu. Pinterest'ā klīst populāri smoky eyes tutorials un ar šo paleti var sasniegt tos pašus rezultātus.

Un viens no pirkumiem, kurš tomēr nav "īstais" ir lūpu krāsa, lai arī "peach, tomēr tie spīdumiņi un arī aromāts atgādina bērnību, kad rakos pa mammas kosmētikas somiņu. Priekšroku dodu krēmīgiem toņiem nevis ar "glitteriem".  Nu jā..tā kaut kā neveiksmīgi man ir sanācis.

Redz kosmētiku un apģērbu sev ir jāiet pirkt vienai vai ar draudzeni, bērni paņem uzmanību un novirza no domu gājiena.

Ak un protams arī mans iemīļotais Victoria Secret, ja ir iespēja nu nepažēlojiet tos 60 dolārus un nopērciet ko ļoti labu. Es no sirds iesaku, nevis tāpēc, ka brends baigākais, bet KVALITĀTE. Reizēm tās krūtis pieriebjas, ka ir..un tik lielas, bet VS produkcija ir neiedomājami ērta un tik ļoti patīkama ādai.
Lēto variantu dzīvot spēja ir aptuveni mēnesis vai 2, bet VS ilgs gadiem! Ir vērts ieguldīt pamatlietās!

P.S Šeit TN plosās tornādo un arī Tullahoma ir "tornado watch" tāpēc vēlu mums visiem mierīgu vakaru!

Ziemassvētki svētki ģimenei.

Nu ko Ziemassvētki - brīnumu laiks - es patiesi ticu, ka kaut kas labs nāks mūsu virzienā. Tik daudz negatīvisma un sliktu emociju, gribas ko jauku, mīkstu, pūkainu un patīkamu. Gribas, lai beidzas šī nelaimju sāga beigtos. Viena pēc otras, patiesi ir laiks tām tuntuļoties prom un ielaist visu labo mūsu dzīvē.

Šajos svētkos jūtos tā nedaudz jokaini - nav sniega, viss tāds NE TĀ KĀ vajag. Bet nu labā ziņa ir tāda, ka iesākums jebkam vienmēr ir grūts un ar laiku viss nostājas savās sliedēs, bet gribētos, lai ir  miers, pavisam vienkāršs miers un saskaņa.

Tik ļoti daudzi krīt mums uz galvas, bet Ziemassvētki manā uztverē ir ģimenes svētki, tāpēc čupojamies katrs ar savējo. Es beidzot gribu nosvinēt svētkus savā personīgajā ģimenē. Džoannai šis laiks arī kas jauns.

Foto kopā ar Santa Klausu tikai to apliecina. Tas nu gan bija negaidīti, jo visu to stundu ko pavadījām gaidot rindā Džoanna uzvedās vislabāk, draudzējās ar citiem bērniem un bija mazā, jaukā Džose, bet tikko kā pienāca laiks sēsties Santa's klēpī, tā sākās raudāšana, spirināšanās un centieni aizmukt.

Josy say pretty - "pwittyyyyyy"

Šodien nolēmu jums parādīt nedaudz no mūsu ikdienas..respektīvi, Džose jau atkal izrakusi kleitu no skapja un dikti dikti priecājas par to.

Māksla manā sistēmā

Paldies visiem par vārda dienas apsveikumiem! Kas interesanti vārdadienā saņēmu vairāk apsveikumus kā dzimšanas dienā pāris nedēļas atpakaļ, tieši Maximas epopejas laikā, un tas ir pilnībā saprotams.

Šodien gribēju nedaudz padalīties ar pēdējā laika aktualitātēm iekš Mejas pasaules(varētu domāt, ka man ir personības dalīšanās vai kas tamlīdzīgs, hahaaa).

2004.gadā absolvēju mākslas skolu, tad 2006 gadā iestājos Rīgas dizaina un mākslas vidusskolā un pēc pirmā pusgada pametu un aizgāju.
Tas bija viens no grūtākajiem lēmumiem, jo man patika tur būt, ja vien finansiāli to būtu spējusi atļauties, bet bez jebkāda atbalsta 15 gadīgs skuķis to nevar pavilkt viens pats uz saviem pleciem.

 

Tā nu tagad 7 gadus vēlāk es sāku atkal domāt par to, ka ir laiks atgriezties un darīt to, kas sirdij tuvs. Es īsti nezinu kāpēc es to nedarīju uzreiz pēc vidusskolas, bet prātā kaut kāds apjukums un apkārtējo spiediena vadīta devos pavisam citā virzienā.

7 gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai aizmirstu vispār kā skicēt, kā tonēt un kā vispār radīt ko skaistu, bet lēnā garā prātā atgriežas vecās zināšanas, lai gan vienmēr, ja kas jāzīmē, tad viss vienmēr ir ticis zīmēts perspektīvā, pat parasts kubiks..ehh ja reiz tas ir sistēmā, tad to nekas nevar izdzēst.

Tagad domājot par mākslas skolas atzīmēm un manu attieksmi, un to cik nolaidīgi izturējos pret diplomdarbu, jo tas patiešām bija tjap-ļap uz ātru roku, vēlos lai man būtu iespēja atgriezties laikā un iespert pašai sev pa pakaļu, jo kur tad ir visi tie "'čomi", pilnīgi nekur, tur kur bija tad, ir arī tagad.

 

Esmu pabeigusi visus mazos kursiņus on-lain'ā savam priekam un tagad domāju, ka ir laiks iestāties īstā dizaina skolā, kas to zin var jau būt arī nolemšu, ka "aij, nav jau nemaz arī tādas vajadzības" , bet pagaidām domāju par to laiku un atceros kā katru piektdienu pēc skolas ātri devos mājās, uzkodu kādu sviestmaizi, salasīju savas mantiņas un devos uz mākslas skolu un zīmēju, gleznoju līdz 8 vakarā, tad atkal sestdien cēlos 7 un 9 no rīta jau sēdēju pie sava molberta un darbojos, tas laiks bija patiesi jauks, jo apkārt bija interesanti cilvēki, interesantas sarunas un nodarbes, kas mūs visus vienoja. Kopā smējāmies un raudājām, visādi gāja, visiem mums trīcēja rokas un kājas diplomdarba aizstāvēšanā, tas bija patiesi aizraujošs laiks. Man šķiet tā īsti neviens par to neko daudz nezin, neesmu arī pati neko stāstījusi, bet teikšu tā, tas ir laiks ko atceros ar patīkamām emocijām, pat visu to "nīgrēšanu" un pukstēšanu.

Tāpēc Paldies mammai, ka spieda, grūda un neļāva pamest, jo tagad man ir oficiāls diploms ar ko varu lepoties.

Zobu balināšana

Sveikiņi!
Kā jau pie svētku mēneša jāsavedas kārtībā un vienas no tik ļoti nozīmīgām lietām - zobu baltums.
Pinterest'ā atrastā metode mūsu mājās ir ļoti populāra. Peroksīds, soda un nedaudz zobu pastas. Kaboom zobi balti un spoži. Šāda pasta jālieto 2 reizes nedēļā līdz sasniegts vēlamais rezultāts, bet es esmu iecietīga un lietoju reizi nedēļā. Pēc divām lietošanas reizēm rezultāti ir fantastiski un kabatā ietaupītas 800/900 dolāru naudiņas.
Vienīgais ieteikums, iespējams zobu jūtīgums, kam risinājums ir Sensodine zobu pasta.

 

Jā, jā es zinu, ka vajadzīgs kāds saules stars, āda tik balta, bet zobi tāpat ir baltāki un tas ir galvenais, fotoaparāts ar fill in flash sejas toni padara vēl gaišāku.

Šādu pastu turpināšu lietot vēl divas reizes un tad katru mēnesi vienu reizi profilaksei.
Nākamais uzdevums - mati. Pilnīgs murgs, saknes ataugušas tik gaišas, izskatās jau nu "baigi". Peroksīds kā jau zināms ir lielisks balinātājs, atradu receptīti matiem, kad no tumši brūna pārtop par gaiši brūnu. Īsti vēl neesmu izlēmusi vai vēlos veikt šādu eksperimentu, bet kas zin..varbūt kādreiz, kad paliks garlaicīgi.

 

Brīdis pirms jaungada.

Patiess prieks, jo decembris ir jau klāt. Pēdējais gada mēnesis, pēdējā iespēja šo gadu padarīt par patiesi labu un izdevušos gadu. Šodien devāmies melnās piektdienas šopingā, pāris nieki Džoannai un BEIDZOT arī man kas ticis - ilgi gaidītā ziemas jaka un ikdienas vajadzību fotoaparāts, nekas nopietns, patiešām tikai ikdienas nieciņu notveršanai.

Vislielākais prieks, par ziemas jaku, jo te Tenesī jau palicis tik auksts, ka nemaz negribas doties ārā, bet nu mūs neatturēs vairs it ne kas doties ik dienas pastaigās..gluži kā vecajos, labajos laikos. Jauki!

Runājot par Džoannu esmu ļoti priecīga, jo nu matu garums sasniedzis apmērus, kad var sasiet divas mazas cūkastītes, tad Džosīte jau izskatās patiesi kā īsts pieaudzis bērns nevis mazulis un tas manī rada divējādas sajūtas, prieku, jo jauns posms mūs sagaida un skumjas, jo nu Džose vairs nav nekāda sīkaļa. Tik neatkarīga palikusi, vairs mammu nevajag vispār, matus ķemmē pati, ēd pati, ģērbjas pati, tas jau nekas, ka viss otrādiņ, bet Džosei tas nemaz netraucē, veikalā aizskrien un pazūd.

 

Veikalos jau skan Ziemassvētku mūzika, virtuvē smaržo mandarīni, ir svētku sajūta. Ar nepacietību gaidu, kad uzstādīsim un izdekorēsim savu eglīti. Kā jau zināms, mums šie svētki kā ģimenei ir pirmie, tāpēc gribas, lai būtu vēl īpašāk. Satraukums kā bērnībā - eglīte mirdz, actiņās prieks, satraukta sirds, tieši tā ir šogad, bērna prieks un satraukums, sen nav justs nekas tik patiess par šiem svētkiem.

Plānoju jau bumbuļu un virteneņu krāsas, ēdienu receptes un filmu sarakstu, jo mēs nelietojam TV kabeli, bet gan Netflix un Hulu Plus, gribas, lai ir skaisti, mājīgi un silti. Nemaz negribas, lai būtu grandiozi, drīzāk mīlīgi.

 

Tingeltangel pirms Paldies

Es negribu būt rupja, bet laikam tāda būšu! Ziemassvētku mēnesis ir Decembris nevis septembris, nevis oktobris un arī ne novembris tāpēc sacirst egles vai uzstādīt mākslīgo "daiļavu" ir pilnīgs neprāts.

Šie svētki ar katru gadu paliek aizvien trulāki un maznozīmīgāki. Walmārtā ziemassvētku preču ailes garākas kā piena produktu, tādas bumbas un šitādas. Es saprotu, ka tas ir veids kā nopelnīt, bet jūs cilvēki..katru gadu taču nepērkat jaunas bumbas un rotājumus.

Daudzi jau saslējuši savas eglītes mājās. Bet kā tad ar pateicības dienas dekorācijām? Tītars un visi citi šiem svētkiem piederīgi rotājumi?

Mūzika arī skan no rīta līdz vakaram, Ziemassvētki ir mani mīļākie svētki nevis dāvanu pēc vai kā cita, bet gan atmosfēras, nevajag to visu notrulināt drillējot jau 3 mēnešus pirms pašiem svētkiem.

Te mājas jau teju vai mēnesi nokrāmētas ar Santa Klausiem un gaismiņām un Rūdolfiem un citiem Ziemassvētku varoņiem.
Es spēju saprast, ka nepacietība, bet tas nav attaisnojums.
Pirms tam jau vajag pateikt paldies par ēdienu galdā un tikai tad sākt domāt par Ziemassvētkiem.
Nepateicīgie nepateicīgie..

 

Mūsu Pateicības dienas tītars jau gaida savu pagatavošanas dienu. Šeit darba vietas, katram darbiniekam izsniedz pa tītaram. Biju pārsteigta, ka tā, jo šķita, ka tādas lietas visi pērk paši, bet tā kā šie ir svētki par "PALDIES" - "DOŠANU" , tad tas ir veids kā firmas izsaka pateicību saviem darbiniekiem. Interesanti, jo šāds fakts mani patiesi pārsteidza.

Palicis tikai viens mēnesis un jaunais gads jau klāt.
Jau vesels gads Amerikā.

 

Mejai 23

Nu re mana dzimšanas diena vairs nav aiz kalniem, tāpēc arī jauns paskats šeit pat Mejas pasaulē.
Ko es daru šajās dienās? Strādāju, iespaidojos un priecājos.

 

Nākamais 24 gads būs pildīts ar daudz dažādiem interesantumiem, sākot jau ar izaicinājumiem pašai sev, papildinot ar mācību uzsākšanu, bodes oficiālo atvēršanas ballīti un citiem jaukiem notikumiem.
Paliec te ar "Mejas pirmajiem soļiem", jo drīzumā tiks izspēlēta burvīga balviņa par godu manai dzimšanas dienai.

 

Laiks

Ir mans mīļākais gada laiks - Novembris/Decembris. Pēdējie divi mēneši. Pildīti ar daudz domām, idejām un vēlmēm nākamajam gadam, pārdomas un jaunas ieceres. Nav kur steigties vēl šie paši jānodzīvo.

Ko lai saka..13 ir tāds "interesants skaitlis"priekš gada ko saukt par veiksmīgu.

Daudz gaismas piļu celts, ļoti daudz..bet ja ne tā, tad nekas vispār nebūtu sasniegts.

Tāpēc jau saka "DREAM BIG", lai vairāk "sanāktu".

Mans dzimšanas dienas mēnesis! Dominika dzimšanas dienas mēnesis un Džoannai jau 20 mēneši.

Pēc plikiem 4 mēnešiem mans bēniņš jau divgadnieks. WoW! Pa kuru laiku?

Laikam nu ir daudz lielāka vērtība, kad tas atspoguļojas bērnos, jaunās prasmēs un iemaņās un jau atkal jaunā drēbju un apavu kaudzē, jo vecās vairs neder.

Es beidzot priecājos par dzīvi, tā nav perfekta, bet tā ir laba un ar to pietiek! Visu papildina sapņi, ambīcijas un centieni. 

Ko sēsi, to pļausi..to teica mana mamma, kad kaut kas izvērtās ne tā kā gribēts. 

Mācos pacietību. Pinterestā reiz uzskrēju plakātam ar tekstu: "Neatsakies no sapņa tikai laika dēļ, laiks paies tāpat".

Tieši tā!

Fingers crossed!

Raugos uz Jauno 2014 gadu ar gaišām domām.

Laiks tapināt jaunu bucket list!

 

Pēc lielās vētras

Pēdējā laikā ir sanācis daudz rakstīt, bet šis ir ļoti smags laiks un iespējams tas ir arī veids kā dot sev iespēju izvēdināt prātu un atbrīvoties no liekā.
Runājot par atbrīvošanos no liekā, šķiet viss ir beidzies, viss ir prom. Jūtos labi(āk) un vairs nav tādas sāpes un mocīšanās.
Parasti, kad dzirdi, ka kāds ir zaudējis bērniņu, nodomā - jā, žēl un turpini dzīvot savu savtīgo dzīvi. Personīgi es apskaušu katru, kurai būs jāiziet šim procesam cauri, jo tas ir ne tikai morāli grūti, bet arī fiziski. Man tieši fiziskais iedeva iekšās un tad jau arī sirds sāka trīcēt un sāpēt. Sāku sevi vainot un domāt par to kā būtu, ja es būtu attiekusies citādi, ja būtu centusies vairāk un būtu vēlējusies vairāk.

Dievs dod to ko tu vēlēs, tāpēc ir jābūt uzmanīgam ar to kā izsaki savas vēlēšanās skaļi vai pat tikai domās.


Sāku atgūties, bet tāpat bija mirkļi, kad šķita..šis nu gan ir patiesi reālistisks sapnis/murgs. Šķita nedaudz vājprātīgi..it kā skatītos visu no malas un nespētu pateikt priekšā "tur neej".

Džoannai šajās dienās tiek dubulta deva mīlestības. Esmu pateicīga Dievam un visiem eņģeļiem, ka viņa man ir, vesela un jauka,citreiz arī nejauka, bet VESELA. Tagad uz viņu skatos ar citām acīm,jau tā viņai ir manas varones statuss, bet nu viņa ir vēl īpašāka.
Es domāju viņai uzrakstīt atklātu vēstuli par visu šo situāciju, lai kad ir pieaugusi viņa var izlasīt un mēģināt saprast.

Tā kā recovery rit visai labi, tad drīz arī sākšu darboties Džoannas veikalā, papildināšu plauktus un izpildīšu visus pasūtījumus, kuri lēnā garā tip-top nāk pie mums.
Vēlos pilnībā iekārtot viņas istabu kā manā Pinterest dēlī savāktajās idejās. Es gribu viņai dot visu un vēl vairāk..Zinu jau zinu velk uz izlutināšanu..nedomājiet, ka Džose nekad nav dabūjusi bietē (pa dupsi), pat ir bijuši savi "time out" brīži, kuri strādā brīnumus.

Nomainīju datora tapeti pret vienkāršu dabas skatu. Pietiks man tos veiksmes simbolus. Ar varu tā veiksme nenāks, lai kā es censtos viņu te ievilkt! Drīzāk izgriezīs mēteli otrādiņ un sados sev pašai bietē..kā jau to tīri labi izdarīja 3jā oktobrī.

 

Sāpes

Šodien bijām pie OB un izrakstīja zāles. Vēl neesmu sākusi lietot, bet jau tagad šķiet visas iekšas izgriezīsies uz āru.
Iedzēru iboprofēnu varu vismaz ievilkt elpu.
Sākšu lietot "tīrošās" zāles, tad būs sāpes nepajokam, tāpēc izrakstīja badass painkillers, kuri padarīs visu ķermeni jēli nejūtīgu.
Jāiet uz jaunu pārbaudi nākošnedēļ. Par rēķiniem nemaz negribu runāt. GIGANTISKI.
Fiziski iet ļoti, ļoti grūti, bet nu jau arī sāk emocionāli viss iekšā sāpēt.

Šodien ieraudzīju foto no USG ar savu 6 nedēļas veco "augli". TAD, tad man palika grūti elpot.
Jo šis šūnu brīnumiņš jau sāka veidoties par mazu cilvēciņu.

Grūti!

 

Nedaudz vēl

Tagad viss ko vēlos ir "fast recovery", atgūt spēkus un "move on".
Gribu beidzot nolikt tās tiesības, nopirkt sev mašīnu, veltīt lielu daļu savas enerģijas mūsu veikalam un Džosei. Un arī sev! Gribu dienu salonā un nedomāt par to ko parasti domāju un satraucos.
Man šķiet esmu pelnījusi nedaudz "pampering".

Šodien ER pavadījām teju vai 6 stundas un tiku pārbaudīta caur caurēm. Labi, ka viss ir tā kā ir, jo tā tīrīšana ir tāda brutāla padarīšana. Manā gadījumā viss iztīrīsies pats. Smukais dakteris teica, ka būs tāda sajūta kā ļoti smagajās "sarkanajās dienās". Teikšu godīgi, viņš nemeloja. Sāpju skalā no 1 līdz 10 dzemdības ir 11 vai 12, tad šīs sāpes ir uz 8.

2 tailenola tabletes un tāpat jūt un sāp. Ehh.
Rīt dosimies pie OB pie kuras būtu gājuši, ja viss tomēr būtu bijis izvērsies citādi.

Sāp vairāk fiziski kā emocionāli. Kādu reizi arī iekšēji viss savelkas, bet esmu sev apsolījusi, ka es būšu stipra, reiz ielīdīšu dušā, izraudāšu kas raudams un vairs nekad pie šīs lietas neatgriezīšos, jo Džosei vajag foršu, laimīgu, jautru mammīti ar kuru pavadīt savas dienas.

Esmu tik priecīga, ka man ir Džosīte, tāpēc šis zaudējums nav tik sāpīgs.
Iedomājos par visām tām māmiņām, kuras cenšas un cenšas un nekas nesanāk un tad beidzot tomēr un beigās tāpat čušš.

Skumji.

 

Domājam šis ir īstais laiks, kad tikt pie māj-mīļ-dzīvnieciņa. Es vēlos adoptēt kādu no "animal shelter".
Lai gan mums arī pagaidām pietiktu brīvdienās doties uz dzīvnieku patversmi un brīvprātīgi pavadīt veselu dienu kopā ar kādu vientuļu dvēselīti.

Reizēm gadās arī neveiksmes.

Rīt dosimies uz Urgent Care.
Nav labi.! Šī grūtniecība ir galā. Iespējams tā pat nemaz nav bijusi un pastāvējusi, normāli.

Kā es jūtos? Par spīti tam, ka jutos tukša manī ir nedaudz skumjas. Ir jau labi! Visam ir savs iemesls. Es tam ticu. Tikai nedaudz skumji..pat par spīti tukšumam ko izjutu visu šo laiku.

Nebija tās lielās mīlestības no matiem līdz pirkstu galiem, nebija tās lielās sajūsmas un prieka - bija tukšums.
Sievietei ir dota tāda fenomenāla spēja just visu kas notiek un šķiet jau no pirmajiem brīžiem jūtot tukšumu es apzinājos, ka iznākums būs šāds.

Ir neliels uztraukums un bailes par ārpusdzemdes grūtniecību. Jo man patiesi negribas laisties narkozē un ļauties sev šo to izgriezt. Šī ir doma, kura mani biedē..zinu esmu egoistiska, bet jau pietiekami ilgi esmu turējusi sevī vainas sajūtu par to, ka jūtos tukša zinot, ka tā tam nevajadzētu būt.

Vienīgā doma - Džosīte būtu labākā māsiņa uz pasaules.
Sasistu visus pāri darītājus,pabarotu un samīļotu un pat autiņu nomainītu. Džosīte savas lellītes aprūpē ar tādu mīlestību, bet pašas mazais brālis/māsiņa būtu vēl svētāks.

Šobrīd gribu, lai tas viss ir aiz muguras, gribu atgūt spēkus un koncentrēties uz Džoannu un saviem virtuves projektiem. Nākamais - Pupiņu zupa..še pat amerikā. Pat grūbas atradu, kur iegādāties nedzenoties uz Nešvilas krievu bodi.

Būs jau labi. Kā mana mammīte saka - snīpi augšā, meitēn!

Slimnīcas rēķins kurina asinis.

Arī Tenesī rudens klāt. Lapas birst un debess tumša un apmākusies. Kā reize īstais laiks doties pastaigā. Kā tad..es un mana paranoja.

Šodien pienāca rēķins no slimnīcas. Plānojām kādus $500 nu sliktākajā gadījumā $1000, bet $2000? Tā ir teju vai visa viena mēneša alga.
Man vispār nav saprotams kā, lai ko tādu nomaksā dotajā termiņā? Un tak teica, ja iemaksās kaut vismaz kādu summu, tad 70% off. Ja šos 70% norēķināja nost, tad cik izmaksāja visa padarīšana kopā? $10000?

Mums nav tādas naudas. Un tak ar apdrošināšanu un benefitiem un vēl tiem 70% off tāpat tāda summa.
Es nespēju atļauties te dzīvot.

Jau kādu laiku urbinu Dominika prātu par to, ka jāpārvācas uz Eiropu.
Tas taču ir pilnīgs neprāts.

Bail vispār domāt par dzemdībām šeit.

Esmu sašļukusi un nīgra. Tagad saprotu kāpēc te ir tik daudz nošļukušu, neveselīgu cilvēku. Kurš gan var atļautos maksāt tādas summas?

Cilvēki domā ka te viss baigi superīgi un nauda pati makā krīt. Nu ja paskaties kādas viņiem algas.
Par šo teikumu vien gribas paņemt katru aiz rokas un nolikt Amerikas viducī un teikt..nu rādi klasi, kā tu varēsi ar šo tik ļoti labo algu dzīvot uz urrā.

Latvijā šāda alga ir ļoti laba, normāla alga. Bet ne amerikā.
Veikalos salikta viena cena pie preces, bet tā ir bez nodokļa, kurš katrā štatā ir citāds, beigās pie kases samaksā $300 par pārtiku. Latvijā tāds daudzums pārtikas izmaksātu aptuveni 70 varbūt 80 latus.

Tie, kas saka man..nu tad skrien uz savu Eiropu..mana atbilde ir ak Dievs AR LIELĀKO PRIEKU, bet Dominiks mīl šo valsti un man gribas normālu ģimeni, tā nu es upurējos, bet jūsu FREEDOM OF SPEACH galīgi nedarbojas, jo tikko kā es atveru muti ir kāds, kurš braši cenšas to aizvērt.
Ak jūtīgie amerikāņi.

Jā, te m&m lielās pakas maksā lēti, kas Latvijā izmaksātu teju vai 10 latus. Vēl visādi mēsli par tādām cenām, ka acis žilbst. Bet paga paga..aizteci uz dārzeņu un augļu sekciju..Tad parunāsim par cenām.
Avokādo uz akciju 2 dolāri..varbūt kādreiz izdodas noķert 1.29, bet tas ir BEZ NODOKĻA. Gaļa garšo kā plastmasa, zivis vispār nav ēdamas, jo jādomā vai nav piešpricētas ar visādiem dranķiem. Un te ir atļauts rakstīt nepatiesību vai nerakstīt patiesību uz etiķetēm..ej nu sazin kādu indi tu sev kunģī gāz. Tad tu saslimsti un tev gribas būt veselam, sagrabini kādu centu un ej pie dokiem, šie tev atsūta rēķinu par sirds paklausīšanos un temperatūras izmērīšanu dupsī tādu, ka domā..ehh labāk būtu miris nost.

Jā, Latvijā nav fancy tehnikas kā filmās un ārstu attieksme ir kā loterijā, nekad nezini..var gadīties "labā diena" bet visticamāk tā ir sliktā.
Jā, te ir liela cilvēcība un visi viens otru "neīsti" mīl un ciena, visi viens otram māj ar rokām pat ja nepazīst un smaida un jautā kā tev iet, bet nevienam nerūp. Nevienu tava dzīve NEINTERESĒ. Tas ir žests kā Čau, kā iet..āaa labi, nu labi.
Ja, tu esi depresijā, vai noskumis..tā ir tava darīšana..tavs pienākums ir smaidīt un teikt hey how are you doing today  doing good, how are you.

Ziniet, tad jau es labāk esmu nicīgu un riebīgu cilvēku vidē, jo tas vismaz ir patiesi. Patiesas dusmas, riebums un apnikums, nevis uzspīlēts smaids sabiedrībai, bet iekšā viss pušu plīst.

Vienīgais, kas man ļoti nepatīk ir tas, ka cilvēki, kuri šeit ne reizi nav bijuši ir tik ļoti zinoši tajā kā dzīve šeit notiek. Nevajag bārstīties viedokļiem par lietām, par kurām ir tikai lasīts, klausīts un redzēts TV.

Amerika nav mana sapņu zeme.
Man vispār nav tādas sapņu zemes.

Es tikai gribu to pie kā pierasts.
Pat ja Ķīnieši ienāks Latvijā un Krievu valoda būs galvenā..pat ja tā..es gribu sardeli, kura garšo pēc sardeles un pienu, kurš sarūgst, ja to nelieto, gribu pašceptas tortes un rosolu ar'
Gribu ziemassvētkus kā agrāk un dzimšanas dienu galdus kā kārtīgā Latviešu ģimenē.

Man šķiet ir pienācis laiks meklēt Latviešu produktus šeit Amerikā. Zinu tirgo čipsus un selgas cepumus. Jāmeklē.

P.S  un jā, amīšu bērni spēlējas ar krutākām plastmasas spēlītēm,lietām un mantām..un kas par to? Bērni 5tajā klasē neprot lasīt un darīt lietas ko nabagie Latviešu bērni prot. Tik daudzi amīši pērk mūsu nabago vienkāršo dzīvi par lielu, bargu naudu.

Šī pārvākšanās un dzīve te man ir atklājusi cik patiecībā vienkārša es esmu. Jā man patīk šopings un smukas drēbes, uzcirsties un aiziet uz bāriņu, uzraut kādu danci un tā, bet cik ilgi tu tā vari.
Manā izpratnē normāla dzīve ir laukos. Gudros laukos!

Spēj novērtēt, tikai tad, kad tas jau ir prom.

Mazie sīkumiņi

Šodien Džose tika pie saviem TennCare benefitiem, kuri viņai kā amerikas pilsonei pienākas. Pirmdien TriCare un tad tip top uz Harton medical center iečekoties ar baby J #2.

Bijām aizbraukuši pie māsīcas Carolyn, kura dzīvo section8 mājās. Nu sajūta kā filmās, kad tūlīt kādi nigeri nobrauks garām un uztaisīs nelielu apšaudīti. Man ir paranoja dzīvot mūsu klusajā rajonā, bet tur es būtu vispār kā uz adatām.  Un skat aiz žoga treileru parks. Filmās treileru parkus attēlo tādus nu neko, dzīvē izskatās kā kārtīgs bomžatņiks.

 

Galvenais, kas mani piesaistīja ciemojoties pie Carolyn'as bija tas kā Džose uzņēmās atbildību par mazo Pārkeru (8mēn). Uzmanīja un rotaļājās, stāstīja kā lietot telefonu un ja mazais rāpoja prom, tad ķeksēja atpakaļ aiz biksēm. Ehh sarkana palikdama cēla mazo Pārkeru un stibija atpakaļ uz sedziņu, bučiņas uz vaigiem un paijāja galviņu. Tas manī radīja stipru pārliecību, ka Džosīte būs lieliska māsiņa. Kas interesanti nemaz nepalika greizsirdīga, ja es vai Dominiks spēlējās ar mazo. Interesanti. Jau tagad Džose skaidri zina, ka puncī ir baby.
Sākām jau uztraukties, ka Džosīte nerunā nevienu vārdiņu un tad vienā brīdī sāka visu atkārtot, reizēm pazūd kāda galotne, bet Džose grāmatiņā jau māk parādīt uz bildītēm un nosaukt lietiņas, kuras viņa atpazīst. Krāmē krāsaino rimbuļu piramīdu tikai tā - no sākuma "pareizi" pēc tam pa savam. Mamma teica, ka es esot darījusi tāpat. Hehe. Bieži redzu savu raksturu Džoses izdarībās.

Augam un ar katru dienu paliek aizvien interesantāk.

Krūtis un filma

Mans pēdējo dienu problēm-jautājums ir sekojošs: kurš ir ieviesis ideju, ka lielas krūtis ir foršas?
Tās ir neērtas, smagas un grūtas, tās visur bāžas un beržas un ļuminās kā stulbākas, tās sagādā tik daudz rūpju un raižu, tās jāpārbauda un jāčamda reizi mēnesī, tās jāuzmana, lai neizveļas no saturētāja un to īpašniecēm jācīnās ar skaudīgi, riebīgām replikām TĀ IT KĀ baigi lepotos ar savu nastu.
Es nesaku, ka "dēlis" ir baigi foršāk, bet labāk jau nedaudz par mazu, nekā nedaudz par lielu.

 

Un mana otra doma - Southport, NC. Ja esat redzējušas filmu "Safe Haven", tad noteikti zinat, ka šī ir filmas notikumu vieta. SKAISTA!
Filma jāskatās vēlreiz tikai sajūtū dēļ vien..ko sniedz šī burvīgā vide. Brauksim ekskursijā!

Dīvainības

Mana jaunākā aizraušanās - nakts ēšana.
Mhm
Nav ar ko lielīties, zinu jau zinu, bet pats dīvainākais, ka man kārojas zaļos salātus ar sieru un nedaudz vārītu olu. Pilnīgs trakums, bet puncis pilns ar vienu kārtīgu šķīvi pilnu ar zaļām lapiņām un pāris pilēm salātu mērcītes.

Esmu arī pasākusi dzīvot pēc eiropas laika. Pa dienu guļu kā lācītis, savukārt vakarā ir enerģija. Nezinu, kas tā par dīvainu ritma maiņu.
Skatos onlainā Ugunsgrēku. Haha

Dzoses neatliekamaa paliidziiba

Reizeem pienaak dienas, kad nemaz negribas no gultas liist laukaa, viss riebjas un shkjiet nekad nekas nenokaartosies.
Visvairaak saap, ja tavs beerninjsh ciesh saapes un tu neko nevari izdariit, lai atvieglotu situaaciju. Luudzies Dievu, lai vari panjemt visas beerna saapes uz sevi. Ir gruuti redzeet mazuli raudam lielaam asaraam kaa ozolziileem.
Pirmais celjojums uz Emergency Room. Rentgeni un dazjnedazjaadas paarbaudes, beerninjsh paarbijies un tas rauj sirdi gabalos. Dakteris saka - nav lauzta, nav arii izmezgjiita - sastiepta. Apseeja elastiigo saiti un teica 3 dienas noveerot, ja necelj rocinju jaaiet paarbaudiities otru reizi. Shkjiet to mums gan nevajadzees, jo mazaa jau leenaa garaa saak patureet sedzinju rocinjaa vai kam pieskarties, bet paarsvaraa tomeer darbojas ar otru, veselo rocinju.

Kaa tad mums sanaaca taa nonaakt ER - dusmiigais teetis paceela beernu aiz vienas rocinjas un klikt..cik tad tur vajag taadam mazinjam.
Protams, dusmaas notiek netiiraas veljas mazgaashana un teju vai shkjirshanaas "for good"

Attieciibas ir kaa uz nazja asmens, jo par sho ER muusu reekjins ir teju vai 1000 dolaari. Nu un miiljie tautieshi pastaastiet man cik jums slikta dziive!
Riebjas tik ljoti, ka rokas celjas visus peec kaartas iepljaukaat par savu chiiksteeshanu..jaa ir gruuti es to saprotu, petiesi saprotu, bet elementaaras lietas kaa rentgens jums tomeer neizmaksaa 500 latus, vai ne?

Slimniicaa beidzot nokaartojaam Dzosei apdroshinaashanu, tagad atliek TRIcare visai gjimenei. Un tas panjmes milziigu kumosu no muusu ienaakumiem.

Nemaz negribas domaat par naakotni, neko vispaar vairs negribas!

Siirijaa saaksies amerikaanju ienaakshana un Dominiks kaa jau rezervee tiks iesaukts aarkaartas kaartaa. Ko mees te dariisim man nav ne jausmas.
Reizeem domaaju daudz izdeviigaak buutu braukt atpakalj uz Latviju. Izdevumi buutu divreiz mazaaki..Kaut vai uz Dzoannas daktera apmekleejumiem vien.
Jaa, buus nomaacoshi, vecaas, krievu babas uz solinjiem saseedushas dziis klachu, pa logu skats kaa shausmu filmaas druums un nomaacosh, bet toties veseliibas izdevumi nieciigi un dziivoshana saliiidzinaajumaa ar shejieni teju vai 2x leetaaka.

Taa luuk!

Lai sākums labs un mūžīga izdošanās!

Paceļu krūzi par labi paveiktu darbu.

Kā jau reiz teicu - nevajag tiekties pēc perfekta iznākuma-galvenais ir iesākt. 

 

Gaišas idejas un domas.

Domu nosēdumi.

Reizēm vajag vienkārši izdarīt.
Nevajag tiekties pēc perfekta brīža, pēc perfekta iznākuma, bet gan pēc izmēģinājuma, pēc jaunu durvju atvēršanas sev pašam.
Nu un, ja neizdodas kā bija ieplānots, nu un ja vīle nešujas taisna - izjauc un sāc no sākuma, kaut 100 reizes, bet nekad nepadodies, jo tikai mēģinot tu vari kļūt labākā sevis versija.

Reizēm vajag grūdienu. Un neviens tevi negrūdīs labāk kā pats sevi, tad labi paveikta darba sajūta ir vēl īpašāka un gandarījums vēl spēcīgāks.

Domas lido debesu augstumos un ir tā - vai tiešām Tenesī ir bijusi kļūda?
Jā! Tā šķiet!
Iespējams vajag atgriezties sākumpunktā un sākt no jauna. Un kas par to..nav jākaunas par neizdošanos..sliktāk būtu, ja paliktu uz vietas un gaidītu kādu mistisku dienu, kad redz saule spīdēs spožāk.
Reizēm ir vietas,kur nav jābūt. Ir vietas, kuras uzskatam par tik ļoti piemērotām mums, bet īstenībā tā nav īstā vieta, tā ir vieta kādam citam. Līdzīgi kā ar apģērbu vai matu griezumu - skaists, bet ne piemērots tieši mums.

Varbūt tomēr Minesota ir bijusi īstā vieta, kur būt? Bet ja nu arī tā ir izgāšanās, ja nu arī tā nav īstā vieta.
Ko īsti darīt, ja maldies un nekādi nevari atrast vietu, kur jūties iederīgs? Vai skriet atpakaļ no kurienes esi nācis, vai tomēr cīnīties? Kā saprast vai tas ir tā vērts?

Tik daudz jautājumu uz kuriem meklēt atbildi, bet viens ir skaidrs - mums vajag mēģināt. Gaidot nekas nenotiks, laiks paskries, bērni izaugs un sirdī paliks tukšuma sajūta, nepiepildītu sapņu, neizmēģinātu lietu un risks, kuru pagrūdām malā, jo baidījāmies.

Vienmēr tiecamies pēc atzinības un novērtējuma citu acīs, bet ir tik ļoti labi darīt to ko tu vēlies pats, ir tik ļoti patīkami PAMĒĢINĀT..sev, savam priekam, nevis tāpēc, lai iespītētu, bet lai dotu iespēju kaut kam jaunam.

Mūsu 2. gada diena

Jau 2 gadus esam precēts pāris. Ir gājis visādi. Pirmo gadadienu pavadījām katrs savā pasaules stūrī, bet šogad esam kopā un tas mani priecē.

Vīrs cenšas būt jauks un mīlīgs un tas ir labi, jo pēdējo dienu  nesaprašanās ir ņēmušas virsroku it visā, BET ne dienā, kad MĒS paliekam vecāki.

 

Vakar kā naglai uz galvas saņēmu mammas sūtīto paciņu un ilgi gaidītos bilžu diskus. Apskatīju tos visus un manī radās neliels pārdomu mirklis - cik ļoti svarīgs šis cilvēks man bija, cik ļoti es turējos un centos, lai esam kopā, bet tagad esot te ikdienas rutīnā uztveru kā pašsaprotamu..un tā nedrīkst.

Doma

Laiks negaida!

 

Taapeec jaadara viss ko vien var jau shodien. Riitdien nebuus labaaki apstaaklji izdariit to ko tu vari izdariit jau shodien, taapeec neatliec neko.

Un te nu es esmu - meeru, ziimeeju, griezju, shuju un TO visu es daru sev.

Taa ir mana lielaakaa maaciiba - dariit sev! JO tad tu nekaadaa veidaa nebuusi zaudeetaajs!

Džoanna piedalās konkursos

Šodien pieteicu Džoannu konkursā..tiesa gan nepaskatījos, ka tas ir ik mēneša pasākums..un tā nu balsošanai atlikušas vien 5 dienas. Bet tas nekas mums abām tas nozīmē ļoti daudz, ka tomēr kāds aiziet un nobalso, tas tomēr ir pinķerīgi - jāatver kaut kāda lapa un jāuzspiež uz pogas. Tas ir grūti - atzīstu, ka ir , jā, tāpēc ĻOTI ĻOTI priecājos par katru balsi.

Mums ar Džoannu vajadzēs uztaisīt jaunas bildes ko iesniegt konkursos - fotosesija jau ir pieteikta, kas mani padara ĻOTI priecīgu. Beidzot būs īstas ģimenes bildes.

Esam aizrāvušies ar konkursiem. Gribam būt uz vāka!

Balsot par Džoannu var šeit katru dienu - http://www.thecutekid.com/photo-contests/20130626/baby-funny-pic-1372258768

 

Šodien man nepatika braukt.

Ņemot vērā vērā ņemamo - šo dienu pavadīju ar ceļmallapu kājstarpē. Jāatzīst, ka arī TUR ceļmallapa dara brīnumus..un ko tu neteiksi PAT Amerikā ir šī brīnumainā lapa.
Nemaz nevajag fancy tabletes un ziedes..
NO dabas tu nāc, par dabu tu paliksi..kāpēc tad, lai es arī nedziedētu savas "brūces" ar dabas dotajām veltēm.

Šodien nopirkām jaunu Jeep mašīnīti. Iemēģināju un gandrīz sirdstrieku ķēru..pēkšņi no nezin kādiem mežiem izlīda miljoniem mašīnu..un protams tās visas vilkās man nopakaļ, jo Amerikā apdzīšana kā tāda neeksistē..neskaitot šosejas un divu līniju ceļus. Jutos ĻOTI nelaimīga un nepārliecināta par sevi..biju jau apradusi ar lielo vāģi un tad pēc mēneša ilgas pauzes..Džipiņš šķiet maziņš un..sajūtas jokainas. Traucē arī tas ka kloķis ir ierastajā 5 ātrumu/manuālā kloķa vietā nevis pie stūres..un tas ļoti jauca prātu..aizmirsu par bremzēm un viss pēkšņi sagāja vienā lielā putrā un teju vai nonesu pasta kastes. Jutos ļoti slikti.

BET tas nekas..es mācos! Man vienkārši vajag aprast ar jauno automobili un viss būs kārtībā. Ak jā un tad vēl vīra kungs bija sadomājies izdzīt mani uz šosejas...hahahaa..es ar saviem 50/60 km stundā jau jūtos kā ātrgaitas vilcienā..lai es tagad pēc tādas pauzes..BEZ atļaujas un jebkādām tiesībām bāztos pa vidu uz šosejas..kur ātrums vidēji ir 130/150 km??? Are u freaking serious??

Atbraukusi mājās trīcēju un vispār domāju - besī ārā!

Šodien zinu..nu nekas, ka esmu lēna kā  gliemezis..tad jau labāk lēnā garā tip-top nekā kaut kur iegāzties aizā vai noslīdēt no kalna..es atvainojos - JOBANIE serpentīni!

Nu lūk tāda bija mana šodiena.
Rīt raugos pabeigt Džoannas 4tā jūlija kleitu un doties uz Frontier dienām skatīties parādes un dažādus "filmveidīgos" konkursus un izdarības.

Jo vairāk es skatos, jo smieklīgāk man šķiet

just a bit of lime

just a bit of lime by barbara-may featuring shoulder tote bags