Pēdējā laikā ir sanācis daudz rakstīt, bet šis ir ļoti smags laiks un iespējams tas ir arī veids kā dot sev iespēju izvēdināt prātu un atbrīvoties no liekā.
Runājot par atbrīvošanos no liekā, šķiet viss ir beidzies, viss ir prom. Jūtos labi(āk) un vairs nav tādas sāpes un mocīšanās.
Parasti, kad dzirdi, ka kāds ir zaudējis bērniņu, nodomā - jā, žēl un turpini dzīvot savu savtīgo dzīvi. Personīgi es apskaušu katru, kurai būs jāiziet šim procesam cauri, jo tas ir ne tikai morāli grūti, bet arī fiziski. Man tieši fiziskais iedeva iekšās un tad jau arī sirds sāka trīcēt un sāpēt. Sāku sevi vainot un domāt par to kā būtu, ja es būtu attiekusies citādi, ja būtu centusies vairāk un būtu vēlējusies vairāk.

Dievs dod to ko tu vēlēs, tāpēc ir jābūt uzmanīgam ar to kā izsaki savas vēlēšanās skaļi vai pat tikai domās.


Sāku atgūties, bet tāpat bija mirkļi, kad šķita..šis nu gan ir patiesi reālistisks sapnis/murgs. Šķita nedaudz vājprātīgi..it kā skatītos visu no malas un nespētu pateikt priekšā "tur neej".

Džoannai šajās dienās tiek dubulta deva mīlestības. Esmu pateicīga Dievam un visiem eņģeļiem, ka viņa man ir, vesela un jauka,citreiz arī nejauka, bet VESELA. Tagad uz viņu skatos ar citām acīm,jau tā viņai ir manas varones statuss, bet nu viņa ir vēl īpašāka.
Es domāju viņai uzrakstīt atklātu vēstuli par visu šo situāciju, lai kad ir pieaugusi viņa var izlasīt un mēģināt saprast.

Tā kā recovery rit visai labi, tad drīz arī sākšu darboties Džoannas veikalā, papildināšu plauktus un izpildīšu visus pasūtījumus, kuri lēnā garā tip-top nāk pie mums.
Vēlos pilnībā iekārtot viņas istabu kā manā Pinterest dēlī savāktajās idejās. Es gribu viņai dot visu un vēl vairāk..Zinu jau zinu velk uz izlutināšanu..nedomājiet, ka Džose nekad nav dabūjusi bietē (pa dupsi), pat ir bijuši savi "time out" brīži, kuri strādā brīnumus.

Nomainīju datora tapeti pret vienkāršu dabas skatu. Pietiks man tos veiksmes simbolus. Ar varu tā veiksme nenāks, lai kā es censtos viņu te ievilkt! Drīzāk izgriezīs mēteli otrādiņ un sados sev pašai bietē..kā jau to tīri labi izdarīja 3jā oktobrī.

 

Sāpes

Šodien bijām pie OB un izrakstīja zāles. Vēl neesmu sākusi lietot, bet jau tagad šķiet visas iekšas izgriezīsies uz āru.
Iedzēru iboprofēnu varu vismaz ievilkt elpu.
Sākšu lietot "tīrošās" zāles, tad būs sāpes nepajokam, tāpēc izrakstīja badass painkillers, kuri padarīs visu ķermeni jēli nejūtīgu.
Jāiet uz jaunu pārbaudi nākošnedēļ. Par rēķiniem nemaz negribu runāt. GIGANTISKI.
Fiziski iet ļoti, ļoti grūti, bet nu jau arī sāk emocionāli viss iekšā sāpēt.

Šodien ieraudzīju foto no USG ar savu 6 nedēļas veco "augli". TAD, tad man palika grūti elpot.
Jo šis šūnu brīnumiņš jau sāka veidoties par mazu cilvēciņu.

Grūti!

 

Nedaudz vēl

Tagad viss ko vēlos ir "fast recovery", atgūt spēkus un "move on".
Gribu beidzot nolikt tās tiesības, nopirkt sev mašīnu, veltīt lielu daļu savas enerģijas mūsu veikalam un Džosei. Un arī sev! Gribu dienu salonā un nedomāt par to ko parasti domāju un satraucos.
Man šķiet esmu pelnījusi nedaudz "pampering".

Šodien ER pavadījām teju vai 6 stundas un tiku pārbaudīta caur caurēm. Labi, ka viss ir tā kā ir, jo tā tīrīšana ir tāda brutāla padarīšana. Manā gadījumā viss iztīrīsies pats. Smukais dakteris teica, ka būs tāda sajūta kā ļoti smagajās "sarkanajās dienās". Teikšu godīgi, viņš nemeloja. Sāpju skalā no 1 līdz 10 dzemdības ir 11 vai 12, tad šīs sāpes ir uz 8.

2 tailenola tabletes un tāpat jūt un sāp. Ehh.
Rīt dosimies pie OB pie kuras būtu gājuši, ja viss tomēr būtu bijis izvērsies citādi.

Sāp vairāk fiziski kā emocionāli. Kādu reizi arī iekšēji viss savelkas, bet esmu sev apsolījusi, ka es būšu stipra, reiz ielīdīšu dušā, izraudāšu kas raudams un vairs nekad pie šīs lietas neatgriezīšos, jo Džosei vajag foršu, laimīgu, jautru mammīti ar kuru pavadīt savas dienas.

Esmu tik priecīga, ka man ir Džosīte, tāpēc šis zaudējums nav tik sāpīgs.
Iedomājos par visām tām māmiņām, kuras cenšas un cenšas un nekas nesanāk un tad beidzot tomēr un beigās tāpat čušš.

Skumji.

 

Domājam šis ir īstais laiks, kad tikt pie māj-mīļ-dzīvnieciņa. Es vēlos adoptēt kādu no "animal shelter".
Lai gan mums arī pagaidām pietiktu brīvdienās doties uz dzīvnieku patversmi un brīvprātīgi pavadīt veselu dienu kopā ar kādu vientuļu dvēselīti.

Reizēm gadās arī neveiksmes.

Rīt dosimies uz Urgent Care.
Nav labi.! Šī grūtniecība ir galā. Iespējams tā pat nemaz nav bijusi un pastāvējusi, normāli.

Kā es jūtos? Par spīti tam, ka jutos tukša manī ir nedaudz skumjas. Ir jau labi! Visam ir savs iemesls. Es tam ticu. Tikai nedaudz skumji..pat par spīti tukšumam ko izjutu visu šo laiku.

Nebija tās lielās mīlestības no matiem līdz pirkstu galiem, nebija tās lielās sajūsmas un prieka - bija tukšums.
Sievietei ir dota tāda fenomenāla spēja just visu kas notiek un šķiet jau no pirmajiem brīžiem jūtot tukšumu es apzinājos, ka iznākums būs šāds.

Ir neliels uztraukums un bailes par ārpusdzemdes grūtniecību. Jo man patiesi negribas laisties narkozē un ļauties sev šo to izgriezt. Šī ir doma, kura mani biedē..zinu esmu egoistiska, bet jau pietiekami ilgi esmu turējusi sevī vainas sajūtu par to, ka jūtos tukša zinot, ka tā tam nevajadzētu būt.

Vienīgā doma - Džosīte būtu labākā māsiņa uz pasaules.
Sasistu visus pāri darītājus,pabarotu un samīļotu un pat autiņu nomainītu. Džosīte savas lellītes aprūpē ar tādu mīlestību, bet pašas mazais brālis/māsiņa būtu vēl svētāks.

Šobrīd gribu, lai tas viss ir aiz muguras, gribu atgūt spēkus un koncentrēties uz Džoannu un saviem virtuves projektiem. Nākamais - Pupiņu zupa..še pat amerikā. Pat grūbas atradu, kur iegādāties nedzenoties uz Nešvilas krievu bodi.

Būs jau labi. Kā mana mammīte saka - snīpi augšā, meitēn!