 |
| Tētis nopircis gultiņu TIEŠI pēc manām instrukcijām - perfekta. |
Esmu šeit jau dienu un skaidri zinu kā man nu dien pietrūkst - ūdens. Tas pat nav smieklīgi, tad kad pēdējo reizi biju te visu norakstīju uz grūtniecības "sliktumu" rēķina, bet tagad esmu tikai es pati, bez sliktumiem un super spēcīgas ožas - ūdens smird un es to pat neriskēšu dzert. Fui. Pārtieku no pilnīgi nekāda ūdens pudelēs, sulām un limponādēm. Man nu dien pietrūkst tā, ka vienkārši varu pieiet pie ūdens krāna, palaist ūdeni, ietecināt krūzē un padzerties.
Vakar sapūcējos un vispār ļoti asi visu uztveru, pat nezinu no kā tas - varbūt neliels šoks un gaidītā vietā saņemtā realitāte nav īsti tas ko vēlējos? Es domāju detaļās, jo lielos vilcienos viss ir kā sapnī, bet ak tās detaļas un sīkumi..Laikam jādod sev pašai laiks, lai aprastu ar jauno situāciju, jo es taču līdz šim neesmu bijusi mamma
un sieva. Saprotu, ka esmu iesīkstējusi..lielā mājās sēdēšana pēkšņi ir aprāvusies un te kaboom esmu es te un viss ir citādi, nav jau brīnums, ka mazulīte Džo ir tik raudulīga.
Nakti aizvadījām mierinot mazulīti un beigās, protams, es kā kārtīgā super-mamma sēdēju plks 3 naktī istabas vidū un ar puspavērtām acīm spēlējos ar meitiņu, jo viņas iekšējais pulkstenis palicis vecajā režijumā, kas nozīmē - ir taču rīts.
 |
| Džoannas jaunais krēsliņš. |
Diena pagāja diezgan Nekā, ap 12 vīrietis atnāca no skolas paēst pusdienas un tad devās atpakaļ. Es centos izprast kā darbojas televīzors un hey vēl aiz vien to neesmu sapratusi, būs jāprasa papildus instruktāža..es saprotu tikai tad ja ir viena pults nevis divas ar 150 pogām. Ap 4 pārnāca mājās vīrs, tad Džeiks. Kaut ko pašiverējām un tad devāmies iepirkt šādas tādas lietas. Nepārtraukti aizmirstu, visu ko man vajag un tā nu es dzīvoju - nekā..kā no laivas izkritusi. Centīšos šodien sataisīt sarakstu ar lietām ko vajag un ko vajag, bet var arī iztikt, lai gan šodienas(dienu pēc dienas pēc ierašanās)plānā ir šopings..es negribu sacerēties.
Mana šī sacerēšanās regulāri vainagojas ar sarūgtinājumu. Un godīgi sakot esmu tādā kā apburtajā lokā - īsti negribu atvērties un hey hey, bet man gribas strādāt, gribas būt cilvēkos, gribas nopelnīt savu naudu un būt neatkarīgākai, citādi katrs mazākais nieks ir atkarīgs no mana vīra un es esmu no tā nogurusi. Man nepatīk prasīt tam un šitam, man patīk, ka man ir pašai..laikam jau tā būšana patstāvīgai un spēcīgai neskatoties ne uz ko mani ir ietekmējusi negatīvi, jo ir taču tādas dāmas, kura tā vien dzīvo - citiem uz pleciem un nemaz nejūtas par to slikti. Es gan jūtos slikti. Bet hey es taču esmu šeit tikai 2. dienu un jau gribu nezin kur skriet un visu ko darīt.
Tagad atbraucu ar to nez kur iegūto mēteli un zābakiem līdz celim, bet es NEESMU tāda, man nepatīk tādas lietas..nu varbūt ne tagad, tagad es vēlos justies brīvi, nepiespiesti, bet mētelis ir neērts un zābaki besī, bikses spiež..vispār jūtos nelaimīga..kur ir manas krosenes, džinsi un džemperis.? Ak nu kāpēc es ļauju sev kāpt uz galvas un ļaut sevi pārtaisīt, ja es zinu, ka es tāda neesmu, es tā nejūtos.
Došos es labāk sarakstīt visu to gūzmu lietu, kuras vēlos izrunāt ar vīru, jo mūždien man viss aizmirstas.
Nevaru nociesties te palielīties par saviem rezultātiem...domāju rakstīt rīdien, kad būs apritējusi pilna 7 dienu nedēļa, bet rezultāti ir pārsteidzoši.
